barbaru pasaule pēkšņi varenā satraukumā Izlēja Gallijas klajos visas ziemeļu tautas . . ." (Sidonijs, 5. g. s.)
Pirmajos gadu simteņos pēc Kristus kareivīgas tautas no Eiropas ziemeļu apgabaliem vairākkārt bija devušās uz dienvidiem. Tur atradās tā laika varenākā un bagātākā valsts — senā Roma, kas pārvaldīja visas zemes ap Vidusjūru. Ziemeļos un austrumos romieši mēģināja aizsargāt robežas, ko veidoja Donavas un Reinas upes. Vairākus gadu simteņus tas viņiem visumā izdevās.
Bet šīs cīņas un kari ievadīja jaunu, nemierīgu laikmetu. Nākošajos gadu simteņos notika lielas pārvērtības visā Eiropā. Tās atbalsojās arī zemēs ap Baltijas jūru.
Bet 4. g. s. beigās romiešu robežas tika pārrautas, un svešas tautas sāka ieplūst Romas valstī. Iemesls šim pārrāvumam bija kādas neredzēti mežonīgas jātnieku tautas iebrukums Eiropā no austrumiem. Šie iebrucēji gandrīz visu savu dzīvi pavadīja zirgu mugurās, uzbrūkot un kaujot tos, kas tiem gadījās ceļā. Viņus sauca par huņņiern, un tie radīja tādas izbailes, ka veselas tautas pameta savas dzīves vietas un bēga uz rietumiem un dienvidiem, ielaužoties Romas valstī.
Huņņu uzbrukums ievadīja tā saukto ,,lielo tautu staigāšanu", kas turpinājās vairākus gadu simteņus. Nemiers un nedrošība šajā laikā jūtama Eiropā, daudzas robežas mainījās un vairākas tautas (arī senie goti) aizgāja bojā asinainos karos.
Senie slāvi, kas dzīvoja uz dienvidiem no baltiem, nonāca briesmīgo austrumu jātnieku varā. Kad huņņu varg. sabruka, citi stepju jātnieku pulki (avari) iebruka Eiropā. Tad slāvi pamazām sāka virzīties projām uz rietumiem un ziemeļiem.
Rietumos viņi ieņēma plašus apgabalus līdz pat El- bas upei, kurus ģermāņu tautas bija pametušas ,,lielajā tautu staigāšanā". Ziemeļos slāvi iespiedās baltu tautu austrumu apgabalos un nonāca saskarē ar so- miem-ugriem.
Slāviem uzmācoties, kāda baltu cilts atstāja savas dzīves vietas austrumos no Latvijas tagadējās robežas un, virzoties gar Daugavu, ienāca Latgalē un austrumu Vidzemē. Tā viņi pievienojās tiem baltiem, kas jau senāk bija ienākuši Kurzemes un Zemgales dienvidu daļā.
Šie jaunie atnācēji pazīstami ar latgaļu jeb letgaļu vārdu, un viņi atspieda somus-ugrus tālāk uz ziemeļiem. Tas notika apmēram ap 600. gadu pēc Kr.
Bet arī tās baltu ciltis, kas bija apmetušās Kurzemē un Zemgalē, turpināja spiesties ziemeļu virzienā.
Tikai Kurzemes pussalas ziemeļu daļa un ziemeļrietumu Vidzeme palika somu-ugru rokās.