,Krauklis krauklim aci saudz,
Vilks vilkam nekož rīkli —
Kādi zvēri esam mēs?
Kožam paši savu tautu!" (J. Rainis)
1918. gada decembra sākumā sākas lielinieku karaspēka uzbrukums, kurā piedalās latviešu sarkano strēlnieku'pulki. Viņi tic, ka nāk, lai nobeigtu 1917. gadā pārtraukto cīņu ar vāciešiem un atbrīvotu Latviju no to varas. Par Ulmaņa valdību tiem maz kas zināms. Lielinieku vadoņi sludina, ka tā ir vāciešu iecelta un grib nodot Latviju vāciešiem.
A.Grīns „Dvēseļu putenī" tēlo sarkano strēlnieku ienākšanu Valkā: „ .. . Pilsētas ielās vēl šur tur redz vācu atstātos uzrakstus, un (strēlnieks) Konrāds, apstājies pie nama, virs kura durvīm salasāms, ka te bijusi komandantūra, nicīgi nospļaujas un saka: — Skat nu! Tik fiksi aizšļūkuši projām, ka pat savu vi- zītkartiņu aizmirsuši paņemt līdz! Vai ziniet, mīlīši, man šitas karš liekas pavisam cita padarīšana, nekā tā nebeidzamā kaušanās pa vaņku zemi ar šādiem tādiem krieviņiem. Kauties ar fričiem, kauties pašu zemes dēļ, tā gluži cita, daudz feināka lieta! Sensenais latvju puiku amats, tā teikt. — "
17. decembrī Valkā nodibinās Padomju pagaidu valdība un pasludina Latviju par neatkarīgu Padomju republiku.
22. decembrī Pad. Krievijas valdība ar Ļeņina parakstītu lēmumu paziņo: „Krievijas Padomju valdība atzīst Latvijas Padomju republikas neatkarību.. . kuras priekšgalā atrodas biedrs Stučka." (skat. 75. nod.)
Pēc oktobra revolūcijas Stučka piederēja pie lielākajiem varas vīriem Padomju Krievijā — viņš bija tās pirmais tieslietu tautas komisārs (ministrs). Otrs ievērojamākais lielinieku vadonis Padomju Latvijas valdībā ir Daniševskis, kas bija ieņēmis Pad. Krievijas Augstākās kara padomes locekļa amatu.
Pad. Latvijas armijas virspavēlnieks skaitās pulkvedis Vācietis, kas tai pašā laikā ir visu Pad. Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks. Viņš un daļa latviešu karavīru joprojām atrodas Krievijā, kur turpinās pilsoņu karš. Vēlāk par Pad. Latvijas armijas komandieri ieceļ plkv. Slavēnu, bet par tā palīgu plkv. Avēnu (martā to nomaina plkv. Mangulis)"- ).
Minētajā laikā vēl latviešu lielinieku vadoņi jūtas visvareni, un arī Ļeņinam jāievēro to domas. Izšķirot kādu strīdīgu jautājumu, Stučka aizrāda: „Mums vēl ir latviešu strēlnieki!" — Bet, tāpat kā krievu lielinieki, viņi sapņo par komūnisma uzvaru visā pasaulē (,,pasaules revolūciju"), un tautas vēlēšanās un vajadzības tiem ir blakus lieta.
Vācu 8. armija sarkano strēlnieku priekšā atkāpjas bez cīņas, bieži vien pametot ieročus un municiju, ko tā liedzas nodot latviešu nacionālajam karaspēkam. Igaunijā vācieši pat sagāž kara materiālus jūrā — lai tos neiegūtu jaunā igauņu valdība. Tikai landesvērs mēģina stāties pretī, bet tiek sakauts. Lielinieki ziņo: „31. decembra un 1. janvāra kaujās zem varonīgo latviešu strēlnieku triecieniem krita Rīgas priekšpostenis — Inčukalns, ko vācieši bija nocietinājuši jau pagājušā gadā. .."
Kā Mangulis, tā Avēns turpmāko ciyu gaitā pārnāk nac. armijai pusē.
Lieliniekiem tuvojoties Rīgai, angļu karakuģi, kas atrodas Rīgas ostā, paceļ enkurus un aizbrauc. Pulkveža Kalpaka rīcībā ir tikai ap 400 bruņotu vīru. Rīga nav noturama. 1919. gada 2. janvārī Latvijas Pagaidu valdība aizbrauc uz Jelgavu, pēc tam uz Liepāju. To pavada Studentu rota. Kā pēdējais Rīgu atstāj Kalpaks ar 200 vīriem, sedzot atkāpšanos. Tas notiek 3. janvāra rītā.
Tās pašas dienas vakarā ar kara orķestri priekšgalā Rīgā iesoļo 6. strēlnieku pulks. Janvāra pirmajā pusē lielinieku rokās krīt Kurzemes lielākā daļa. Bet tai pašā laikā no ziemeļiem lieliniekiem ar panākumiem uzbrūk igauņu armija, bruņoto vilcienu atbalstā. Padomju pulki tiek izkliedēti plašā frontē Vidzemē un Kurzemē. Lielinieku armijas vadība ir svārstīga savos lēmumos (daudzi no tās augstākajiem virsniekiem ar laiku pārnāk nacionālo spēku pusē), un padomju vēsturnieki vēlāk to apvaino apzinātā nodevībā. Fronte Kurzemē apstājas Ventas krastos. Lielinieku vara Latvijā gan ir sasniegusi savu augstāko pakāpi, bet līdz ar to sākas šīs varas iziršana. Tam ir vairāki iemesli.
Jau minēts, ka lielinieku fronte ir ļoti izstiepta un spēki izsvaidīti. Lielākā strēlnieku daļa nav nekādi komūnisti. Lielinieku mācības tie saprot pēc sava prāta — galvenā kārtā kā cīņu pret vācu baroniem un par taisnīgākas kārtības nodibināšanu. Sludinātā „pasaules revolūcija" tos maz interesē. Pēc Rīgas ieņemšanas daļa strēlnieku izklīst pa mājām, un pulku sastāvs kļūst vājāks. Tie, ko padomju valdība iesauc armijā piespiedu kārtā, papildina gan sarkanos pulkus skaitliski, bet ne cīņas spēju ziņā.
Latviešu bezzemnieki ir gaidījuši, ka lielinieki dos tiem ilgi kāroto zemi, sadalot lielās vācu muižas. Viņi rūgti pieviļas. Radīt jaunu, patstāvīgu sīkzemnieku šķiru — tas nesaskan ar komūnisma mācībām. Tai vietā lielinieku valdība ierīko kopsaimniecības un valsts saimniecības. Bet strādāt kopsaimniecībās („komūnās") zem lielinieku uzraugiem ir tas pats, kas vergot muižai. Ļaudīm zūd darba prieks un uzticība jaunajai varai.
Pilsētās valdība pārņem savās rokās visas rūpnīcas un uzņēmumus, bet nespēj tos vadīt. Tas pavairo izpostītās zemes grūtības. Sākas pārtikas un preču trūkums. Rīgā valda bads. Lielinieki meklē ,,kaitētājus", kam uzvelt vainu par savu neprātīgo rīcību. Sākas vajāšanas, apcietināšanas un cilvēku apšaušana — t. s. „sarkanais terrors".
Daudzi sāk nožēlot, ka nav klausījuši Latvijas Pagaidu valdības aicinājumam un paļāvušies uz lielinieku solījumiem. Strēlnieku pulkos rodas šaubas par cīņas jēgu un neapmierinātība. Uz aģitātoru paskaidrojumiem tie sāk atbildēt ar ironiskām piezīmēm, piem.: „Čomiņ, klepo, klepo, tev jau labi veicas." (Pēc lielinieku komisāra V.Feldmaņa atmiņām). Lēnām, bet neatturami gaist lielniecisma tvaiks. Manot nemieru tautā, lielinieki pastiprina sarkano terroru — arvienu lielāks kļūst komūnisma upuru skaits.
Drīz vien frontē par jaunu sāk runāt ieroči.