,lūk! jo mošķi nebeidz ciņu,
Vilki ģērbjas avju drēbēs,
Nopeļ mūsu jauno dzīvi,
Māca cienīt veco jūgu." (J. Rainis)
1919. gada marta beigās ģen. Golcs atsauc uz Liepāju „atpūtā" vairākas vācu vienības — barona Manteifela nodaļu u. c. Baloža brigādi turpretī atstāj frontē un no Liepājas vēl izsūta kapteiņa Zolta rotu.
Kad vācieši ir droši par savu pārspēku Liepājā, tie atklāj savas kārtis. 16. aprīlī viņi uzbrūk latviešu sargposteņiem, ieņem Pagaidu valdības iestādes un izlaupa valsts kasi. Viņu nolūks ir gāzt Ulmaņa valdību un
Vārti uz Rīgu ir vaļā, bet virspavēlnieks, ģen. Golcs, pavēl apturēt uzbrukumu. Vēl pirms Rīgas ieņemšanas vācieši grib nodrošināt savu virskundzību Latvijā. Gatavojas jauna sazvērestība pret Pagaidu valdību.
apcietināt latviešu ministrus. Tomēr tikai divi no tiem (M.Valters un J.Blumbergs) krīt vācu rokās. Pārējie paglābjas angļu sūtniecībā un uz angļu kara kuģiem.
Tādā kārtā nodevīgais apvērsums.(„16. aprīļa pučs") izdodas tikai pa daļai. Pagaidu valdības locekļi vēlāk pāriet uz kuģa „Saratovs", kas atrodas angļu apsardzībā. Latviešu sociāldemokrāti, izmantojot savus sakarus ar vācu sociālistu partijām, panāk vairāku asu protestu publicēšanu Vācijas presē. Tie atbalsojas arī Skandināvijā un iepazīstina sabiedrisko domu ar baronu intrigām Latvijā.
Pret vācu rīcību protestē visas latviešu partijas. Pulkvedis Balodis paskaidro, ka latviešu brigāde joprojām par vienīgi likumīgo atzīst Ulmaņa valdību. Tāpat uzticīgs valdībai paliek Ziemeļlatvijas karaspēks. Angļu valdības pārstāvji nosoda apvērsumu un pieprasa, lai Ulmaņa valdībai ļauj atjaunot darbu.
Tad vāciešiem izdodas sameklēt dažus padevīgos, kas ir gatavi darboties viņu vadībā. 11. maijā mācītājs un rakstnieks A. Ņiedra paziņo, ka viņš nodibinājis jaunu Latvijas valdību (tā sauktā Niedras-Vankina valdība), kurā ir 6 latvieši un 4 vācieši. Vienīgie, kas šo ,,valdību" atzīst, ir tās iecēlēji — ģen. Golcs un vācu muižnieki.
Ļoti grūts ir Baloža brigādes stāvoklis. Tai jācīnās pret lieliniekiem kopā ar vācu vienībām un vācu vadībā, kas gāzusi likumīgo valdību. Vācu spēki ir pārāki par latviešu brigādes spēkiem, un lielinieki vēl atrodas Rīgā. Tādēļ Balodis no atklātas sadursmes ar vāciešiem izvairās.
Maijā atjaunojas cīņas ar lieliniekiem. Sevišķu varonību parāda kapt. Zolta rota, kuras pozicijas atrodas jūrmalas kāpās. Kad jāatsit kāds sarkano uzbrukums, izrādās, ka ložmetēji pieputināti smiltīm, bet šautenēm Atsūtītas nepareizas patronas. Tad kapt. Zolts dod komandu: „Ar durkļiem triecienā!" Ejot savu vīru — Liepājas strādnieku — priekšgalā, kapteinis krīt, bet rota satriec uzbrucējus.
22. maijā latviešu un vācu spēki sāk uzbrukumu Rīgai. Padomju pulki šai laikā atrodas jau pa daļai sairuma stāvoklī (skat. 96. nod.). Baloža brigādei pavēl virzīties uz priekšu gar jūrmalu, bet vācu spēki dodas virzienā tieši uz Rīgas tiltiem. Vajājot atejošos lieliniekus, landesvērs vēl tai pašā dienā pāri Daugavas tiltiem ielaužas pilsētā. Triecienā krīt dēkainais barons Man- teifels.
Kāds noskaņojums tobrīd valdīja padomju pulkos, par to liecina kāda lielinieku komisāra (V.Feldmaņa) atmiņas: „… Varbūt lieki te būtu piebilst, ka, ja 1. pulks būtu bijis savā agrākā morāliskā stāvoklī, kāds tas bij, Latvijā ienākot, tad, pie tagadējā skaitliskā sastāva, pulks varēja Rīgas likteni grozīt. Bet, par nožēlošanu, zināmu politisku apstākļu dēļ, ne te esošās armijas daļas komandieriem nebij priekš tam vajadzīgās enerģijas, ne strēlniekiem gribas to darīt. Strēlnieku masa bez steigas, bez pānikas, pūlīšos, nelielās daļās plūda prom . .. Daži no strēlniekiem aizgāja ,apskatīt' mājiniekus, bet atpakaļ rets kāds vairs atgriezās…" Pēc pašu lielinieku ziņām turpmākajā atkāpšanās gaitā viņu pulki, sakarā ar dezertēšanu un pārbēgšanu pie nacionālās armijas, zaudē apm. 30—40% no sava sastāva.
Rīga ir atbrīvota no sarkanā terrora, bet tai vietā vācieši sarīko zvērīgu latviešu slepkavošanu. Turpmāko dienu notikumus Latvijas galvaspilsētā mēdz saukt par „balto terroru".
Bez jebkādas izmeklēšanas apšauj simtiem cilvēku, to starpā arī tādus, kas brīvprātīgi pārnākuši balto pusē, bet nokļuvuši vācu rokās.
23. maijā Rīgā iesoļo Baloža brigāde. Tikai pēc vairākkārtējas plkv. Baloža un sabiedroto pārstāvju iejaukšanās vācieši ierobežo patvaļīgo latviešu apšaušanu. Pavisam vācieši apcietina ap 4000 cilvēku, pa lielākai daļai uz nepatiesu apsūdzību un aizdomu pamata. īstie vainīgie ir aizbēguši kopā ar sarkano armiju.
Tajā laikā igauņi un Ziemeļlatvijas pulki (Zemitāna brigāde) ar panākumiem dzen ārā lieliniekus no Vidzemes. Tas arī atvieglo Rīgas ieņemšanu, jo lielinieku spēkiem draud ielenkšana. No mežiem un aizmugures sarkaniem uzbrūk „Zaļā armija" jeb „meža brāļi" (partizāni). Tie sastādās no vīriem, kas uz savu roku sākuši cīņu pret komūnistu varu lielinieku ieņemtajos apgabalos.