„Baskājiešuu kara pulki,
Ozolvīru sūra vara,
Tie atņēma latvju zemi
Svešu ļaužu varmākām." (J. Rainis)
Jānis rainis ir zīmīgi teicis par Baltijas vācu muižniekiem: „Kaps viņus izmācīs!" Zem visādu valdnieku varām tie sīvi un sīksti ir cīnījušies tikai par vienu — par savas kārtas privilēģijām. Muižnieki ir pieraduši dzīvot no citu pūlēm un sviedriem. Viņi nevar
Rīgu drīz atstāj Baloža brigāde, lai turpinātu kauju ar lieliniekiem. Vācieši turpretī pagriežas uz ziemeļiem, kur lielinieku vairs nav, un maršē pret igauņu un zie- meļlatviešu bruņotajiem spēkiem.
iedomāties, ka kaut kas šajā kārtībā varētu grozīties. Patstāvīgas latviešu un igauņu valstis un valdības tiem šķiet nepieļaujams ļaunums.
Tādēļ arī pēc Rīgas ieņemšanas vācu muižnieki un viņu kara kalpi (Dzelzs divīzija) dodas pret igauņu un latviešu spēkiem Vidzemē. Vāciešiem pakalpīgā Niedras valdība izsludina igauņus par iebrucējiem, bet Zemitāna brigādi par lieliniekiem, kuri jāpadzen. Sabiedroto (angļu ģen. Gofa) pavēlēm, lai vācieši iet pret sarkano armiju, viņi vienkārši neklausa.
Jau jūnija sākumā notiek pirmās sadursmes. Galvenie igauņu un latviešu spēki ir saistīti cīņās ar lieliniekiem. Tāpēc latvieši tagad steigā papildina savas vienības. No Cēsu un Valmieras vidusskolu audzēkņiem saformē skolnieku rotu leitnanta Grīna vadībā. Zēni tūliņ dodas pretī vāciešiem, kuriem tomēr izdodas ieņemt Cēsis.
Pamazām abas puses savelk lielākus spēkus un sagatavojas izšķirīgai kaujai. Tā notiek pie Cēsīm no 1919. gada 19. līdz 22. jūnijam. Brīvības cīņu vēsturē to sauc par Cēsu kauju.
Landesvēram un Dzelzs divīzijai pretī stājas Cēsu pulks (plkv. Berķis) un igauņu 3. divīzija. Kaujas vadība ir igauņu š tāba priekšnieka plkv. Rēka rokās.
Skaita ziņā pretinieki ir gandrīz vienādi, bet vāciešiem ir daudz labāks apbruņojums, sevišķi artilērija. Tāpēc tie ir pārliecināti par uzvaru.
Trešajā kaujas dienā landesvēram izdodas izlauzties cauri Cēsu pulka pozicijām, bet ar to vācu panākumi izbeidzas. Saņēmuši papildspēkus, igauņi un latvieši no trīs pusēm ielenc ienaidnieku, kas iekļuvis „maisā".
Sasisti frontāli un apdraudēti no sāniem, vācieši metas bēgt, pametot daudz kara materiālu. Liels skaits baronu uz visiem laikiem paliek guļam cīņas laukā. Ar asinainu muižnieku karaspēka sagrāvi beidzas vēsturiskā Cēsu kauja. Tā izšķir gadsimtu ilgo cīņu starp muižu un zemnieku sētu (skat. 33. nod.). Muižas varai ir gals.
Straujā gaitā igauņi un latvieši (..ziemeļnieki") tuvojas Rīgai. No galīgas iznīcināšanas vāciešus šoreiz izglābj sabiedrotie, kas piespiež uzvarētājus noslēgt pamieru. Kaut gan 3. igauņu divīzijas komandieris ģen. Peders par šo iejaukšanos ir līdz nāvei pārskaities, viņam jāpiekāpjas sabiedroto pārstāvju priekšā. (Rietumu lielvalstis šajā laikā vēl vairāk atbalsta vecās Krievijas „atjaunotājus" nekā jaunās valstis).
3. jūlijā Strazdmuižā paraksta pamieru. Vāciešiem ir jāizvācas no Rīgas un vācu karavīriem, kas nav Latvijas pavalstnieki, jāatstāj Latvija. Jau 26. jūnijā ir atkāpusies bēdīgi slavenā Niedras valdība. Nākošā dienā Ulmaņa valdība ierodas Liepājā.
Trīs dienas pēc Strazdmuižas pamiera (6. jūlijā) Cēsu pulks ar trīs „ziemeļnieku" pulkvežiem priekšgalā (J. Zemitānu, Ed. Kalniņu un K. Berķi) svinīgi iesoļo Latvijas galvaspilsētā. Rīdzinieki to saņem ar ziediem un gavilēm. Uzvarētājus apsveic Tautas padomes prezidijs un pulkvedis Balodis ar saviem virsniekiem.
8. jūlijā ar „Saratovu" Rīgā atgriežas likumīgā Latvijas valdība ar K. Ulmani priekšgalā. Pirms pusgada šīs valdības locekļi kā bēgļi bija atstājuši galvaspilsētu nedaudzu uzticīgu karavīru pavadībā. Tagad tos sagaida rietumu sabiedroto pārstāvji, ziemeļu un dienvidu brigāžu komandieri un Tautas padome. Neaprakstāma ir tautas sajūsma, un valdības ceļš uz Ārlietu ministriju (valdības mītni) līdzinās triumfa gājienam.
Valdība turpina bruņoto spēku izveidošanu. Vajadzī-
bu ir daudz. Vēl joprojām trūkst apģērbu, apavu un ieroču, jo karavīru skaits ir stipri pieaudzis.
Baloža un Zemitāna brigādes tagad apvieno Latvijas armijā. Par virspavēlnieku ieceļ gados jau veco ģenerāli Sīmansonu (10. jūlijā). Armiju iedala 3 divīzijās— Kurzemes, Vidzemes un Latgales div.. Katrā divīzijā ir 3 kājnieku un 1 artilērijas pulks.
Par landesvēra komandieri ieceļ angļu (īru) pulkvedi Aleksandru. Tas ir otrā pasaules karā daudz pieminētais angļu feldmāršals Aleksandrs.