„Tēvs, es atminos, kā zēns
Rīgā redzēju vēl cīņas. —
Mēs vēl lodes iznēsājām!
Tā kā spārnos visi gāja." (J. Rainis)
1919- gada vasarā kāds Raiņa draugs atved līdz no Šveices uz Rīgu dzejnieka darbu Daugava". To iespiež septembra mēnesī. „Daugavu" daudzus gadus spēlēja Nacionālajā teātrī valsts svētkos, kaut gan tā nav luga, bet virkne dziesmu par Latvijas likteņiem un latviešu likteņa upi Daugavu. Šajā darbā Rainis jau vairākus gadus pirms Latvijas tapšanas nosaka laiku, kad tas notiks, un apdzejo nākošās brīvības cīņas un vietu, kur tās norisināsies.
Brīnišķīgā kārtā visi Raiņa pravietojumi piepildās
Šķiet, ka tagad atlicis tikai atbrīvot Latgali no lieliniekiem. Bet izrādās, ka sakautais ģen. fon der Golcs gatavo vēl vienu sazvērestību pret Latvijas valsti.
burts burtā. Tādēļ var saprast nepiedzīvoto sajūsmu, ar kādu tauta sagaida dzejnieku, kad tas vēlāk no trimdas atgriežas dzimtenē.
Raiņa „Daugava" nāk īstā laikā — īsi pirms tajā paredzētajām liktenīgajām cīņām pie Daugavas.
Ģenerālis Golcs nepilda Strazdmuižas pamiera noteikumus un vilcinās izvākt vācu karaspēku no Kurzemes. Viņš nav atmetis savus iekarošanas plānus (skat. 97. nod.), un gadījums nāk tam palīgā.
Kāds krievu virsnieks ar šaubīgu pagātni — Ber- monts („firsts Avolovs"), mēģina no krievu gūstekņiem Vācijā savākt armiju cīņai pret lieliniekiem. Šajā laikā rietumu lielvalstis atbalsta dažādus cara ģenerāļus (Kolčaku, Judeniču, Deņikinu u. c.), kas Krievijā cīnās par vecās kārtības atjaunošanu. Tādēļ arī jaunajām valstīm sabiedrotie tikai vilcinādamies sniedz palīdzību. Golcu savukārt ar naudu pabalsta vācu lielrūpnieki.
26. septembrī Golcs noslēdz slepenu līgumu ar Ber- montu. Vācu karaspēku Kurzemē pārdēvē par Rietum- krievijas armiju Bermonta vadībā. Tanī ieskaita arī Vācijā savāktos krievu gūstekņus un jaunus vācu brīvprātīgos. Golcs vēlāk izsakās: „Bermonts bija tikai izkārtne, uz ko spieda sabiedrotie un vājā vācu valdība."
1. oktobrī Jelgavā notiek slepena apspriede, kurā piedalās Golcs, Bermonts, A. Niedra u. c. Nolemj gāzt Latvijas un Igaunijas valdības un iecelt Niedru par Kurzemes un Vidzemes ģenerālgubernātoru Krievijas virskundzībā.
Golca un Bermonta rīcībā ir ap 50 000 vīru (no tiem 40 000 vāciešu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 3 bruņotie vilcieni, 10 bruņotie auto un 120 lidmašīnas.
8. oktobrī sākas uzbrukums Rīgai. Izdotajā kaujas pavēlē Bermonts paziņo: „ … lai nodibinātu kārtību boļševikiem draudzīgās Latvijas valdības vietā." Vācu sūtniecība šajā dienā slepus atstāj Rīgu un ierodas Jelgavā.
Latvijas valdību Golca un Bermonta uzbrukums pārsteidz. Latviešu labākās kaujas vienības un landesvērs, kas ieskaitīts Latvijas armijā, cīnās ar lieliniekiem Latgalē. Frontē pret Bermontu atrodas tikai ap 12 000 vīru.
Pēc divu dienu kaujām ienaidniekam izdodas izlauzties cauri frontei. Rīgā valda satraukums un neskaidrība par stāvokli. Valsts iestādes sāk atstāt galvaspilsētu.
1919. gada 10. oktobrī latviešu karaspēks atkāpjas uz Daugavas labo krastu un izgriež Daugavas tiltus. Steigā saformē jaunas vienības, kas novietojas tiltu galos un rok pozicijas Daugavmalā. Palīgā atsteidzas arī igauņu bruņotais vilciens. Tas gan atkal drīz aizbrauc, jo igauņi par palīdzību prasa vairāk, nekā tas latviešiem pieņemams.
Daugava ir kļuvusi par frontes līniju. Rainis raksta:
,,Rīga joza uguns jostu, Rīga vārtus aizbultēja. Sargājat vārtu bultas, Karsējat uguns jostu!"
Nodevīgais uzbrukums saviļņo un vieno visus latviešus. Sociāldemokrātu partija izlaiž dedzīgu uzsaukumu Rīgas strādniekiem: ,,Pie ieročiem!…" Apklust visi sīkie strīdi un ķildas, jauni un veci stājas cīnītāju rindās. Lielu atbalstu frontei sniedz arī sieviešu palīga dienests — „Sieviešu palīdzības korpuss"
Cīņas gara stiprināšanai ārkārtīga nozīme ir Raiņa „Daugavai", ko lasa kā frontē, tā aizmugurē. Mēdz teikt, ka „Daugava" atsvēra vismaz veselu karavīru pulku.
Bermonta cīņu laikā par armijas virspavēlnieku nāk plkv. Balodis, bet par štāba priekšnieku plkv. Radziņš, kas tikko atgriezies Latvijā. Radziņš pieskaitāms labākajiem kara mākslas pratējiem Baltijas valstīs. Viņa ierašanās ir milzīgs ieguvums jaunajai armijai.
Daugavas grīvā cīņu vēro 4 angļu un 4 franču kara kuģi. Pēc ilgākām sarunām ar sabiedroto virsniekiem, un pēc tam, kad bermontieši apšaudījuši kādu no minētiem kuģiem, latviešiem izdodas iegūt flotes artilērijas atbalstu.
15. oktobrī sabiedroto flotes komandieris, franču kapteinis Brisons, atklāj viesuļuguni uz Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju. Latviešu vienības pārceļas pār Daugavu un ieņem minētos punktus.
3. novembrī visā frontē sākas latviešu uzbrukums, ko ievada sabiedroto flotes uguns. Pret skaitā un apbruņojumā pārāko pretinieku latvieši iet kaujā ar milzīgu sparu un sajūsmu. Niknās cīņās tiek salauzta bermon- tiešu pretestība. 1919. gada 11. novembra rītā Rīgas baznīcu zvani vēstī, ka Pārdaugava iztīrīta no ienaidniekiem. Abi Daugavas krasti atkal ir latviešu rokās.
Tajā dienā (,,Latvijas valsts visgrūtākā cīņu dienā") nodibina Lāčplēša kara ordeni ar devīzi: „Par Latviju !" To piešķir par izciliem varoņdarbiem kaujas laukā. 11. novembri pasludina par Latvijas armijas svētku dienu — Lāčplēša dienu.
Tā piepildās A.Pumpura pareģojums par Lāčplēša uzvaru cīņā ar Melno bruņnieku Daugavas krastos (skat. 72. nod.).
Latvieši vairs nejauj sakautajam ienaidniekam apstāties un vajā to nepārtrauktos uzbrukumos. Latviešus šoreiz nespēj apturēt ari sabiedroto pārstāvji, kas mēģina panākt pamiera noslēgšanu.
18. novembrī ģen. Eberhards vācu valdības uzdevumā paziņo, ka viņš pārņem Bermonta armijas vadību un prasa pārtraukt kara darbību. Tad Ulmaņa valdība atbild, ka Latvija ir kara stāvoklī ar Vāciju. Rainis „Daugavā" raksta:
„Arā dzenat laupītājus, Ko ar viņiem kaulēties? Kaulējaties mēnešiem, Pēc kalposat simtus gadus."
21. novembrī bermontiešus izsit no Jelgavas, kur tie atriebjoties nodedzina hercoga pili un Pētera akadēmiju (skat. 62. nod.). Atkāpjoties ienaidnieks mēģina vēl uzbrukt Liepājai. Pilsētas aizstāvjiem iet palīgā Liepājas strādnieki un vāciešus sakauj. Laupīdami un dedzinādami bermontieši turpina atkāpties. 28. novembrī Latvijas armija ietriec viņu atliekas Lietuvā un pāriet robežu.
1919. gada 1. decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks ziņo: „Visa Kurzeme ir galīgi iztīrīta no ienaidniekiem." Latvijas telegrāfā aģentūra paskaidro: „Kad vācu karaspēks būs pilnīgi izvācies no Lietuvas, latviešu bruņotie spēki atstās tos Lietuvas pierobežu apgabalus, kurus tie pašlaik ieņēmuši, lai nodrošinātu Latvijas robežu aizsardzību."
Vienā laikā ar Bermonta uzbrukumu Rīgai norisinās kāda izšķirīga kauja Krievijas pilsoņu karā uz dienvidiem no Maskavas. Tanī piedalās latviešu strēlnieku pulki.