„Svētbilžu Kromnā,
Ukraines dzeltenās stepēs,
Jūsu
Trauksmīgo rindu
Varenā izkapts
Sagāza vālos
Carisko virsnieku sudraba pulkus." (A. Čaks)
1918. —19- g. latviešu sarkano strēlnieku pulkos Krievijā iestājās lielāks skaits latviešu bēgļu un latviešu karavīru no krievu pulkiem. Daudziem tas bija vienīgais patvērums no bada un bojā ejas juku laikos pēc oktobra revolūcijas. Latviešu korpusā, ko vēlāk pārdēvē par divīziju, bija 9 pulki. Bez tam daudzās Krievijas pilsētās izveidojās vēl atsevišķas latviešu bruņotas nodaļas, kas piedalījās revolūcijas cīņās. Latviešu skaits revolūcijas karaspēkā aptuveni vērtējams pāris desmit tūkstošos.
Kad sākās padomju bruņoto spēku iebrukums Latvijā, iesāka formēt vēl otru latviešu divīziju. To tomēr nepaguva pilnīgi noorganizēt. 1919. gada vasarā, sarkanajiem pulkiem atkāpjoties no Rīgas un Vidzemes, tie stipri izirst (skat. 98. nod.). Tomēr ne visiem strēlniekiem rodas iespēja, ne arī visi vēlas pārnākt nacionālās armijas pusē. Dažiem to neļauj pašlepnums un Šaubas, kā ar viņiem tādā gadījumā apiesies, citiem — ciešās saites ar vecajiem cīņu biedriem no pirmā pasaules kara laikiem. Kāds viņu bijušais komandieris (J. Razums) raksta: ..Strēlniekiem bij ieradums, var teikt, streļķu psīcholoģija, ja kur iet — tad iet visiem …"
Tādā kārtā apmēram % joprojām paliek savos pulkos, lai gan komūnistu starp tiem ir tikai ap 6% (pēc pašu lielinieku ziņām). Abas latviešu divīzijas tagad
atkal apvieno vienā un papildina ar tiem, kas palikuši Krievijā. Tomēr Latvijas frontē strēlniekus neatstāj, jo lielinieki tur viņiem vairs neuzticas. Strēlniekus atkal iesaista kaujās pret krievu baltajām armijām, kas cīnās par agrākās Lielkrievijas atjaunošanu. Pret bijušiem cara ģenerāļiem strēlniekiem ir vecs naids, un pret tiem viņi iet kaujā ar savu seno cīņas sparu.
„Balto" krievu vadoņi, kurus atbalsta rietumu lielvalstis, nekā negrib dzirdēt par Krievijas apspiesto tautu (latviešu, igauņu, leišu, somu, ukraiņu u. c.) neatkarību. Tie vēlas nevien sakaut lieliniekus, bet arī iekļaut visas jaunās valstis ,,nedalāmajā" Krievijā. Tādēļ arī nav nekādas iespējas panākt saprašanos starp krievu baltajām armijām un jaunajām valstīm.
Tā rodas ļoti dīvains un sarežģīts stāvoklis. Latvija un viņas kaimiņvalstis atrodas karā ar lieliniekiem, bet tai pašā laikā tām jābaidās arī no ,,balto" armiju uzvaras par lieliniekiem Krievijā. Ja uzvarētu cara ģenerāļi, tad nav ko cerēt uz rietumu lielvalstu palīdzību, lai nosargātu iegūto brīvību. Sabiedrotie vairāk uzticas krievu ģenerāļu spējām, nekā maz pazīstamajām jaunajām valstīm. Tā ir kļūda, kurai liktenīgas sekas.
Krievijas pilsoņu kara izšķirīgajos notikumos vairākkārt ārkārtīga nozīme ir latviešu strēlnieku pulkiem. Kā nepārspējamus karotājus (,,revolūcijas priekšpulku") tos sūta cīņā visur, kur sarkanai armijai draud briesmas un sakāve. Latviešu divīzija (Latdivīzija) tādēļ ir bieži sadalīta pa dažādām frontēm. Tās pulkus pārsviež no vienas vietas uz otru, kā „glābšanas komandas" tur, kur noticis kāds frontes pārrāvums. Bieži vien pietiek ar ziņu, ka „latvieši tuvojas", lai balto krievu pulki pamestu kaujas lauku.
1919. gada oktobrī, kad Latvijas armija pie Rīgas
cīnās pret Bermonta un Golca „Rietumkrievijas armiju", cara ģenerālis Deņikins no Ukrainas ar uzvaru laužas Maskavas virzienā. Deņikina armijas priekšgalā iet trieciena divīzijas, kas sastādās tikai no cara virsniekiem — t. s. „drozdovci" u. c. Sarkanā armija tiek sakauta un bēg galvaspilsētas virzienā. Deņikins izsludina kaujas pavēli: „Uz Maskavu!" Lielinieku vara karājas mata galā. A.Čaks, kas kā sanitārs pavadījis strēlniekus pilsoņu karā, raksta:
„Visi ceļi triekto pulku pilni; Visa telpa viņu soļos sten. Drozdoviešu trakais, baltais vilnis Tos kā skaidas iznīcībā dzen." Šajā brīdī pret Deņikina izlases spēkiem sviež latviešu strēlnieku divīziju. Maskavas liktenis izšķiras kaujās Orlas un Kromu pilsētu apkārtnē. Plkv. Vācietis par to saka: „Šis svarīgais vēstures mezgls bija jāatraisa latviešu strēlniekiem, un viņi to izdarīja ar vislielāko pašuzupurēšanos un ne ar ko nesalīdzināmu varonību divu nedēļu ilgstošās kaujās sirmās Kromu pilsētas apkārtnē." Kāds aculiecinieks (krievs Prima- kovs) raksta: ,,Pa slapjiem lauku ceļiem, pa nopļautiem laukiem, lietū, miglā gāja strēlnieku bataljonu kolonas, dobji dārdēja artilērijas bateriju riteņi. .. vēlā rudens dubļos, salā, slapjdraņķī latvju strēlnieki spīdēja ar disciplīnu…"
Šai latviešu strēlnieku divkaujai ar Deņikina armijas trieciena divīzijām veltītas A.Čaka rindas:
„Strēlniek, ciešāk turi saujā šauteni, lai durklis zib; Jo tu stāj vissmagā kaujā, ko no tevis liktens grib. Spēks, kas plūst tev mirdzot pretī, tas ir viņu
beidzamais, Savā apmātībā pretīgs, savā nežēlībā baiss."
Ar krievu virsnieku pulku sakāvi beidzas nežēlīgās kaujas pie Kromiem un Orlas, un sākas Deņikina armijas sabrukums. Līdz ar to sabrūk sapņi par iedalāmās" Krievijas atjaunošanu.
Par šo strēlnieku kauju J. Medenis raksta: „Kad tu uzvarēji Kromā, kas pie Orlas, kaujā baigā, Kaujā ilgā — pāri spēku, asins sviedrus slaukot
vaigā,
Un kad kādu rītu juti, stāvu taisni liecot krasi, Ka no vingrās rokas raidi citā gaitā zemes asi."