,Klusi rokas uzliekam Brīvās Latves karogam." (J. Rainis)
Bermonta uzbrukums Rīgai nokavē Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem. Tā sākas no jauna pēc bermontiešu satriekšanas.
Lai nodrošinātu ātrus panākumus, Latvijas valdība slēdz līgumu ar Poliju par kopīgu cīņu pret lieliniekiem (1919. gada 29. dec.). Poļi sūta latviešiem palīgā 20000 vīrus ģenerāļa Smiglija-Ridza vadībā.
1920. gada 3. janvārī apvienotie latviešu un poļu spēki pāriet uzbrukumā. Sarkanās armijas pretestību salauž visā frontē, un jau cīņu sākumā krīt Daugavpils. 14. janvārī Latgales partizānu pulks ieņem Abreni, 21. janvārī atbrīvo „Latgales sirdi" — Rēzekni.
Godinot Latvijas armijas varonīgās cīņas, Tautas padome 23. janvārī ar sevišķu lēmumu paaugstina armijas komandieri pulkvedi Balodi ģenerāļa pakāpē. Pēc nepilna mēneša kaujām (1. februārī) latviešu karaspēks visā plašumā sasniedz Zilupi — valsts robežu.
Jau 1919. gada rudenī Padomju Krievija uzaicina Baltijas valstis sākt miera sarunas. Rietumu lielvalstis turpretī vēlas, lai latvieši un igauņi turpina karu pret lieliniekiem. Tomēr tai pašā laikā lielvalstis vairākkārt noraida Baltijas valstu lūgumus atzīt viņu neatkarību de jure. Sabiedroto pārstāvji paziņo baltiešu diplomātiem: „Bez baltās Krievijas valdības piekrišanas mēs Baltijas valstu neatkarību atzīt nevaram." Tādēļ arī Versaļa's miera līgumā (1919. g. 28. jūn.), kas pieliek punktu pirmajam pasaules karam, ne ar vārdu nav pieminētas neatkarīgas Baltijas valstis. Tur runā vienīgi par šo apgabalu pagaidu valdībām.
Sevišķi vēsas pret jaunajām valstīm ir Francija un Amerika. Franči ir aizdevuši cara Krievijai vairākus miljardus franku un baidās, ka naudu zaudēs, ja neatjaunosies vecā „nedalāmā" Krievija. Amerikas prezidents V.Vilsons ir gan kļuvis slavens ar kādu paziņojumu — „katrai tautai ir tiesības pašai noteikt savu nākotni", bet to viņš dīvainā kārtā negrib attiecināt uz Krievijas apspiestajām tautām. Minētais paziņojums bija domāts galvenā kārtā Austroungārijas ātrākai satriekšanai pasaules karā. Par Krieviju Vilso- nam ir ļoti miglaini priekšstati. Nekrievu tautu brīvības centienu lielo nozīmi viņš neprot novērtēt. Lai gan tajā laikā rietumos paceļas arī balsis Baltijas neatkarības labā, taču tās paliek bez ievērības. Tādā kārtā, protestējot pret sabiedroto Krievijas polītiku, 1919. gadā no Baltijas lietu komisijas Parīzē aiziet Harvardas Cniversitātes vēstures docents S. E. Morisons. Viņš publicē rakstu, kura noslēgumā teikts: „Latviešu, igauņu un leišu nacionālie centieni nav nekādas iedomas, bet gan reālitātes, kuru neievērošana pasaules kara uzvarētājiem nenāk par labu."
Angļiem tik daudz nerūp vecās Krievijas atjaunošana, bet tiem jāievēro pārējo sabiedroto — Francijas un Amerikas nostāja.
Latvijas valsts visu brīvības cīņu laikā saņem kā aizdevumu nepilnu 1/13 no tā atbalsta, ko angļi dod vienam pašam ģenerālim Deņikinam (tas saņem 26 miljonus angļu mārciņu). Nespējīgo un izkurtējušo cara ģenerāļu atbalstam sabiedrotie izdod neskaitāmus miljonus. Liela daļa no šiem līdzekļiem nekad nenonāk frontes vajadzībām, bet tiek izšķērdēti un nodzīvoti aizmugurē vai nozagti un noblēdīti. Tikai vēlāk atklājas, ka šī nauda ir veltīgi „nomesta zemē".
Kad Ulmanis kara turpināšanai pieprasa angļu aizdevumu un kara materiālus armijas palielināšanai, angļu ministru prezidents Loids Džordžs to noraida (1919. g. 21. sept.).
Šādos apstākļos Baltijas valstis izšķiras sākt miera sarunas ar Padomju Krieviju. Igaunija pirmā paraksta miera līgumu ar lielinieku valdību. 1920. gada 1. februārī Latvija noslēdz pamieru ar Padomju Krieviju, bet to vēl tur slepenībā.
Nelielas kaujas un izlūku gājieni Krievijas pierobežā turpinās visu vasaru. Ar savu pārgalvību tur izceļas dēkainais kapteinis Helmanis. Izlūku grupas priekšgalā viņš kilometriem tālu izsiro visu sarkanās armijas aizmuguri. No šiem gājieniem tas pārved daudz kara materiālu, pajūgu, gūstekņu un pat vairākus lielgabalus. Hel- maņa izdomai un nebēdībai raksturīgs šāds gadījums: kādreiz atceļā no lielinieku aizmugures viņa izlūkiem uzbrūk lielāki krievu spēki. Tā kā latvieši šai gājienā ir saņēmuši gūstā krietnu skaitu sarkanarmiešu, Helmanis pavēl gūstekņiem bļaut „urrā", cik vien jaudas.
Uzbrucēji, domādami, ka tie sastapušies ar stipru latviešu vienību, pamet cīņas lauku. Helmaņa grupa netraucēta sasniedz robežu, un, lai būtu jautrāka soļošana, kapteinis liek gūstekņiem visu ceļu dziedāt sarkanarmiešu dziesmas. — Pamazām apklust arī pēdējās cīņas.
1920. gada 11. augustā Rīgā paraksta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu. Tā otrais pants skan: ,,Padomju Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverēnitāti un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi." Lielinieku valdība bez tam izmaksā Latvijai 4 miljonus zelta rubļu.
• Līgums paredz tiesības latviešu bēgļiem atgriezties dzimtenē.
Tādā kārtā Padomju Savienība kā pirmā valsts atzīst Latvijas neatkarību de jure, jo jūtas spiesta to darīt. Kādā runā 1920. gadā lielinieku vadonis Ļeņins saka: ,,Ja visas šīs mazās valstis būtu maršējušas pret mums.. . mēs bez šaubām būtu sakauti. Tas ir katram skaidrs. Bet tās nemaršēja pret mums…"
Var jautāt: kas būtu noticis, ja sabiedrotie 1919. gadā izšķirtos atzīt minēto valstu neatkarību un pietiekami atbalstītu tās ar kara materiāliem turpmākā cīņā (Baltijas valstis un visas pārējās Krievijas ,,robežval- stis") ? — To mēs nezinām, jo sabiedrotie to nedarīja. Bet iespējams, ka Ļeņina baigā nojauta būtu piepildījusies, un lielinieku varai būtu gals.
Jau 1920. gada 15. jūlijā Latvija bija noslēgusi pagaidu miera līgumu ar Vāciju. Vēlāk to apstiprina galīgi.
Tā 1920. gadā ar uzvaru beidzas Latvijas brīvības cīņas, un latvieši noslēdz miera līgumus ar divām lielvalstīm — Vāciju un Padomju Krieviju. Brīvības karu
Latvijas valdība sāk ar 400 karavīriem. To nobeidzot Latvijas armijā zem ieročiem atrodas ap 80 000 vīru.
Atbrīvotajā valstī pamazām atgriežas daļa no svešumā izklīdinātiem.