„Tie ir — strēlnieki, kuru vairs nava
Un kuru nebūs otrreiz vairs.
Tikai viņu mūžigā slava
Tautu sargās kā karogs kairs." (A. Čaks)
Lielinieku vadoņi visiem spēkiem cenšas noslēpt latviešu sarkanajiem strēlniekiem ziņas par to, kas īstenībā notiek Latvijā. Viņi izplata dažādus melus par Latvijas valdību, glaimo strēlniekiem un sola tiem visādus labumus. Tā lielinieki cer slaveno ,,Latdi- vīziju" (Latviešu divīziju) paturēt savās rokās. Tomēr tas nenākas viegli. Kāds komunistu varas vīrs (R. Apins) vēlāk atzīstas: — Latdivīzija atšķīrās no citām sarkanarmijas daļām ar to, ka tai bija īpašs „Latvijas jautājums". No šī jautājuma pareizas apgaismošanas atkarājās divīzijas kaujas spējas.
Lielinieki, cik ilgi varēdami, slēpj, ka ar Latviju noslēgts miers un ka latviešiem ir tiesības atgriezties savā dzimtenē. Tomēr šī ziņa pamazām sasniedz strēlniekus un rada lielu saviļņojumu.
Tajā laikā Ukrainā norisinās pēdējās cīņas ar „bal- tā" krievu ģenerāļa Vrangela (Deņikina pēcnācēja) armiju. Vairākās latviešu vienībās sasauc sapulces, un strēlnieki pieprasa: ,,Visiem latviešiem, kas to vēlas, jāļauj atgriezties dzimtenē." — Daļa strēlnieku atklāti atsakās turpināt cīņu sarkanarmijas rindās.
Ar lielām pūlēm lielinieki beidzot pierunā strēlniekus piedalīties vēl pēdējā lielajā pilsoņu kara kaujā. Tā
notiek pret ģen. Vrangela spēkiem Krimas pussalā pie Perekopiem.
Grūti valdāmai un lepnajai Latdivīzijai jāveic gandrīz neiespējams uzdevums. Ejot pāri kādam seklam jūras šaurumam, tai jāieņem cietoksnim līdzīgas ienaidnieka pozicijas. Latdivīzija savā pēdējā kaujā cieš ārkārtīgi asinainus zaudējumus, bet arī šoreiz satriec pretinieku. Uz šo kauju attiecas J. Medeņa drūmais pants:
„ . .. Un no Perekopas lauka celies pretī gaisam tīram, —
No tā lauka, kur par brīvi kriti tu līdz pēd'jam vīram."
Daļa strēlnieku tomēr pārdzīvo arī šo kauju. Tie, kas izšķīrušies par atgriešanos, vairs neklausa nekādām lielinieku pavēlēm un solījumiem. Apbruņojuši veselu vilcienu ar lielgabaliem un ložmetējiem, viņi Padomju Krievijā paceļ Latvijas nacionālo karogu un dodas uz mājām.
Strēlnieku kaujas slava vēl ir tik liela, ka neviens neuzdrošinās tiem stāties ceļā. Kad kādā stacijā (Ru- zajevkā) tiem izsaka aizrādījumus par viņu „pilsoņu markas" karogu, strēlnieki pavēl lielinieku sarkano karogu noliekt sveicienam Latvijas karoga priekšā. Šo strēlnieku dēkaino ceļojumu caur Padomju Krieviju apdzejojis A. Čaks poēmā „Strēlnieku atgriešanās". Tanī viņš tēlo notikumus Ruzajevkas stacijā: „Tikai tamdēļ visur svilpes kauc, Kauc kā suņi nelaimē bez stājas, Ka no frontēm latvju streļķi brauc, Brauc uz dzimteni, uz savām mājām. . ."
Sākot ar 1920. gadu, gan lielākās, gan mazākās grupās Latvijā atgriežas daļa no leģendārās Latdivīzijas karotājiem, kuru durkļu priekšā bija drebējusi visa plašā Krievija.
Tā sauktos sarkanos latviešu strēlniekus labi raksturo kāds gadījums, ko atstāstījis vēlākais Latvijas iekšlietu ministrs G. Mīlbergs. Viņš bijis to valdības pārstāvju vidū, kas pie Latvijas robežas sagaidījuši un apsveikuši mājās braucējus sarkanos strēlniekus. Strēlnieku izvēlētie pārstāvji paskaidrojuši, ka jūtoties maz ko palīdzējuši Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Bet viņi gribot savu parādu uz vietas nolīdzināt un lūdza tiem norādīt, no kādiem apgabaliem lai izdzen krievus un cik tālu uz austrumiem lai paplašina Latvijas robežas. Paši viņi piedāvāja „iztīrīt" Minskas un Smoļenskas guberņas. Tad viņi varētu dzimtenē atgriezties ar paceltu galvu, kā savu daļu līduma nolīduši strādnieki. Tikai ar lielām pūlēm izdevies strēlniekus no tāda pasākuma atrunāt (Latvija bija noslēgusi mieru ar Pad. Krieviju). Bet strēlnieki jutušies ļoti neapmierināti, ka tiem jāatsakās no sava nodoma — pasniegt dāvanu latviešu tautai.
Tajā pašā laikā no Tālajiem Austrumiem (Vladi- vostokas), apbraucot pus zemes lodes, dzimtenē ierodas Imantas un Troickas strēlnieku pulki. Tie bija safor- mēti Sibirijā no latviešu strēlniekiem un bēgļiem, kas jau sākumā bija nostājušies pret lielinieku varu. ,,Iman- tieši" 1918. gadā (jau pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas) bija Sibirijā pacēluši Latvijas nacionālo karogu. Viņu gaitas un tālais brauciens uz mājām atbalsojas A. Švābes dzejoļu krājumā „Gong-gong":
„Tālums bij prātā, , Kad izklīdām pasaulē Likteņa vējos;
Svešumā atskurba sirds: Tēvzemes kalvē tev degt!… " Imantas un Troickas pulkus svinīgi apsveic valdības pārstāvji. Rīdzinieki tos saņem ar ziediem un gavilēm.
Tā 1920. gadā noslēdzas latviešu tautas lielais varoņu laikmets (1915.—1920. g.). Tas iesākas pirmajiem latviešu strēlnieku bataljoniem parādoties Rīgas frontē un nobeidzas ar nacionālās armijas uzvarām brīvības cīņās un strēlnieku liktenīgajām kaujām Krievijas pilsoņu karā.
Šajā laikā latviešu karotāju slava sasniedz vēl neredzētus augstumus. Jaunāko laiku vēsturē grūti atrast piemēru, kur samērā neliels karaspēks būtu tik lielā mērā ietekmējis vēstures gaitu. Tas rāda, cik nenoteikti izšķirīgos brīžos ir tādi jēdzieni kā „liels" un „mazs". Tas rāda, cik bīstami arī lielām varām ir apspiest mazākas tautas.
Salīdzinot Latvijas brīvības cīņu dalībnieku un latviešu sarkano strēlnieku cīņas, J. Medenis raksta ^Veterānu saruna"):
„Mēs divi galotnes uz simtgadīgā koka, Šī stiprā ozola, ko niknas vētras loka, Pret vienu otru sit, lai spējāk sulas trīs, — Tās redzam ieaugam vēl augstāk debesīs!"