Mans veco brāl, kur kaps tev rakts?
Kur, otro brāl, dun tava lakts?
Kur, jaunais brāl, kūp tava dakts?" (J. Mcdenis)
1914. gadā Latvijā bija 2,5 milj. iedzīvotāju. Pasaules kara laikā no Latvijas aizklīst gandrīz miljons ļaužu. Pēc miera noslēgšanas ar Padomju
Krieviju mājās pārrodas ap 240 000 bēgļu, un 1925. gadā Latvijā ir 1,8 milj. iedzīvotāju (1930-to gadu beigās iedzīvotāju skaits pieaug līdz 2 milj.). — Kur paliek iztrūkstošie 700 000?
Zināms skaits starp tiem ir krievu ierēdņi un strādnieki, kas bija sasūtīti mūsu zemē un kuriem tur vairs nebija ko meklēt. Tomēr arī tad latviešu zaudējumi pārsniedz pusmiljonu, jeb ceturto daļu no tautas.
Ļoti daudz bēgļu bija gājuši bojā slimībās un badā, vairāki desmit tūkstoši latviešu karavīru bija krituši dažādos cīņu laukos. Bet krietns skaits ir arī tādu, kas dažādu iemeslu dēļ savā tēvzemē neatgriežas.
Latviešu bēgļu atgriešanos visādi kavē lielinieki un cenšas tos pierunāt palikt Padomju Savienībā (tā vēlāk pārdēvē Padomju Krieviju). Daudzi tur arī paguvuši iekārtoties uz dzīvi un nevar saņemties sākt visu atkal no gala. Jāievēro, ka pirmajos gados Padomju Savienībā vēl valda zināma brīvība, un vergu nometnes tur vēl nav ierīkotas.
Tur, protams, paliek latviešu komūnisti. Arī daļa sarkano strēlnieku paklausa vilinājumiem un solījumiem. Dažus gadus pēc pilsoņu kara viņi vēl tiek godāti un cildināti. Sarkanarmijas klubus grezno gleznas ar strēlnieku cīņu attēliem, Maskavas Kremlī (senajā caru mītnē) atrodas viņu mūzejs, viņu vārdā nosauc bruņu mašīnas, lidmašīnas u. t. t.
No strēlnieku rindām nāk sarkanie ģenerāļi — Alksnis (padomju gaisa flotes virspavēlnieks), Apse, R. Bērziņš, Boķis, Eidemanis, Fabriciuss, Miezis, Ozols un daudzi citi augstāki padomju virsnieki.
Latviešu lielinieki ieņem nesamērīgi lielu skaitu visaugstāko amatu Padomju Savienībā. Tie atrodami gan valdībā kā tautas komisāri, gan partijas augstākajā vadībā (J. Bērziņš, Daniševskis, Eiche, Kaktiņš, Kno- riņš, Lācis, Peters, Reķis, Rudzutaks, Smilga, Stučka u. c.). Līdz 1930-tiem gadiem latviešiem Padomju Savienībā ir savas skolas, veikali, klubi, teātri un grāmatu apgādi — „Prometejs" un „Spartaks".
Kad Ļeņina pēcnācējs Staļins ir paguvis nostiprināt savu varu, viņš pamazām novāc no ceļa visus ievērojamākos oktobra revolūcijas vadoņus un cīnītājus. Turpmāk visus nopelnus Staļins piedēvē vienīgi sev.
Šais Staļina „tīrīšanās" krīt arī visu varenāko latviešu lielinieku un sarkano ģenerāļu galvas. Slēdz latviešu skolas, klubus un grāmatu apgādus. Staļins liek pārrakstīt revolūcijas un pilsoņu kara vēsturi un izdzēš no tās gandrīz pilnīgi strēlnieku vārdu. Rūpīgi iznīcina vai noklusē visu, kas varētu liecināt par latviešu varas laikiem Krievijā. Tomēr vēl līdz mūsu dienām Padomju Savienībā ļaužu mutē uzglabājies izteiciens: „Ļeņins izdarīja revolūciju, balstoties uz krievu muļķību, žīdu galvām un latviešu durkļiem." — [3] )
Sarkanarmijas pirmais virspavēlnieks, zemgaliešu pulkvedis J. Vācietis, nekad nekļūst komūnists. Viņu atceļ 1919. gada jūlijā un apcietina. Pēc neilga laika to atbrīvo un ieceļ par profesoru Kara Akadēmijā Maskavā. Ir zināms, ka viņš vēlējies atgriezties dzimtenē. Lai latviešu priekšā aizstāvētu un izskaidrotu savu rīcību, Vācietis tūliņ pēc pilsoņu kara beigām saraksta plašu apcerējumu — „Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme" (I—II, 1922.—24.). Šajā darbā viņš izsaka cerību, ka vēstures tiesa kādreiz attaisnos viņa gaitas un rīcību. Taču pētīšanas darbs par šo laikmetu ir vēl tikai pašā sākumā.
Tēvzemes vārti pulkvedim Vācietim nekad neatveras.
Viņa dēkainais mūžs nobeidzas Staļina lielo „tīrīšanu" laikā 1936.—39. g. Viņa kapa vieta laikam paliks nezināma.
Latviešu tautas dzīvā spēka zaudējumi pirmā pasaules karā un bēgļu laikos — apm. 25% — ir lielāki nekā jebkurai citai tautai. Līdzīgi tas ir ar latviešu zemi un mantu. Latvija ir ilgus gadus bijusi kaujas lauks. Vairāk nekā 180 000. ēku ir pilnīgi vai pa daļai nopostītas. Daudzās vietās rēgojas saārdīti nocietinājumi, dzeloņ- stiepuļu aizsprosti un ierakumu līnijas. Rūpnīcu mašīnas un vērtīgākās mantas ir aizvestas uz Krieviju. To, kas atlicis, izlaupa vācu karaspēks, atkāpjoties no mūsu zemes.
Bet sasniegts ir neiedomājami daudz — izcīnīta brīva Latvijas valsts. Latvieši ir kļuvuši rtkal kungi savā zemē.
Vēl gan dzirdamas skauģu un ienaidnieku balsis, ka latvieši nespēs savu valsti uzcelt un nodrošināt labklājību tās iedzīvotājiem.
Bet tiem drīz vien jāapklust. Latvieši pierāda, ka nevis manta, bet darbs ir svarīgākais. Ar lielu enerģiju un ticību tauta ķeras pie nākotnes uzdevumiem.
To trimdinieku vidū, kas 1920. gadā atgriežas tēvzemē, ir arī brīvās Latvijas pareģis un pirmais sludinātājs Jānis Rainis. Viņa sagaidīšana kļūst par īstiem tautas svētkiem. Lielā dzejnieka un cīnītāja godināšanā apvienojas visi latvieši bez partiju izšķirības.
1920. gada 10. aprīlī Rīgas staciju grezno zaļumu vītnes un valsts karogi. Šai dienā pēc 14 trimdas gadiem savā zemē atkal ierodas Rainis un Aspazija. Tos sagaida Tautas padomes, valdības, armijas, Rīgas pilsētas, Nacionālā teātra, operas, Universitātes, konser- vātorijas un daudzu organizāciju pārstāvji. Ielās drūz-
mējas ļaudis un karavīri, lai vaigā skatītu to, kas tiem rādījis ceļu uz brīvību.
Divus lepnākos Rīgas bulvārus pilsētas dome vienprātīgi ir likusi nosaukt Raiņa un Aspazijas vārdā. Vaļējā auto abi dzejnieki lēni brauc pa galvaspilsētas ielām, un tos pavada nepārtraukti tautas suminājumi.
Šādu sagaidīšanu sirmajā Rīgā vēl nebija piedzīvojis neviens. Un grūti pateikt, kas bija vairāk aizgrābti — Rainis un Aspazija, vai viņu sagaidītāji.