,Јarkan' bija vakarpuse, Rīta puse sarkanāka." (Tautas dz.)
Reizē ar slavu uzmākšanos no dienvidiem un austrumiem, baltiem 7. gadu simtenī nācās izcīnīt kaujas arī pret uzbrucējiem no ziemeļiem un rietumiem. Tie bija tagadējo zviedru senči, kas šai laikā sāka mēģināt nostiprināties Baltijas jūras dienvidu krastā.
Turpmāk cīņas un sakari ar Skandinavijas tautām — zviedriem un dāņiem kļuva arvien dzīvāki. Līdz ar to uzglabājušās plašākasmn skaidrākas ziņas par baltu ciltīm, viņu nosaukumiem, kaujām un piedzīvojumiem, sevišķi pēc 800. gada.
Skandinavu teikas, iekaltie uzraksti viņu kapu akmeņos, ceļotāju un misionāru rakstītās liecības, kā arī izrakumi senajās nometņu un piļu vietās atklāj mums daudz no tā, kas līdz tam bija neskaidrs un nedrošs.
Kaut arī tad vēl nav iespējams atbildēt uz visiem \ jautājumiem, taču šīs ziņas līdzīgi starmetim pāršķeļ vēstures tumsu, un mēs ieraugām gan ieroču zibēšanu, gan kuģus ar bruņotiem vīriem, kas šķērso Baltijas
jūru. Mēs skatām savukārt mūsu sentēvus tālos jūras braucienos, uzbrūkot Skandinavijas krastiem, dzirdam trauksmes signālus un redzam dūmus paceļamies no degošām, svešām pilsētām.
Ir pienācis laiks, kas atstājis drošas ziņas par senajām latviešu ciltīm, un varam tās saukt vārdos.