„Tagad nāk brīvības valsts . ..' (J. Rainis)
1920. gada aprīlī Latvijā notiek pirmās brīvās, vispārējās vēlēšanas. Tautai jāizvēl 152 pārstāvji, kuri izstrādās jaunās valsts pamatlikumu — satversmi. Tādēļ arī vēlēto tautas pārstāvju sanāksmi nosauc par Satversmes sapulci.
Tai jāizšķir arī svarīgais jautājums par zemes īpašuma tiesībām. Tauta sagaida, ka tiks izlabota senā netaisnība un tā atgūs ar varu un viltu atņemto zemi. (skat. 33., 34., 44., 59. un 64. nod.).
Vēl joprojām puse no visas lauksaimniecībā derīgās zemes atrodas nedaudzu muižnieku īpašumā. Tas bija viens no galveniem iemesliem, kādēļ daudzi latvieši pirmajos pēcrevolūcijas gados noticēja lielinieku solījumiem par taisnību un vienlīdzību zemes virsū. Jaunajai valstij ir ļoti svarīgi novērst netaisno zemes īpašumu sadali. Jau pirmais latviešu virspavēlnieks plkv. Kal- paks vairākkārt norādīja, ka nepieciešams sadalīt muižu zemi. 1919. gadā Pagaidu valdība arī sāka reģistrēt bezzemniekus, kuri vēlējās iegūt paši savas saimniecības.
Vislielākos panākumus Satversmes sapulces vēlēšanās gūst sociāldemokrātu partija — 38,7% no visām balsīm. Tad seko Zemnieku savienība (17,8%) un Latgales katoļticīgo zemnieku partija (15,4%).
Satversmes sapulce sāk darbu 1920. gada 1. maijā un par priekšsēdi ievēl Jāni Čaksti. Visas latviešu partijas ir vienprātīgas, ka steidzami jānokārto jautājums par zemes iekārtu. Domas dalās tikai par veidu, kā agrārā (=zemes) reforma izdarāma.
Šī jautājuma apspriešanai izvēl 40 vīru komisiju. Kad tās izstrādāto likumu liek priekšā Satversmes sapulcei, komisijas ziņotājs saka zīmīgus vārdus :„Šodien Augstais nams stājas pie tā likuma apspriešanas, kas izšķirs jautājumu, būt vai nebūt Latvijas valstij."
1920. gada 16. septembrī Satversmes sapulce ar visu latviešu partiju balsīm pieņem likumu par agrāro reformu. Tas apstiprina kaujas laukā izcīnīto zemnieku sētas uzvaru par muižu (skat. 99. nod.). Likums pasludina muižu zemi par valsts īpašumu un ieskaita to valsts zemes fondā. Tiem muižniekiem, kas nav cīnījušies pret Latvijas valsti, atstāj īpašumā 50—100 hektārus. Par atsavināto zemi nekādu atlīdzību tie nesaņem.
Muižu zemi valsts sadala jaunsaimniecībās, ne lielākās par 22 hektāriem. Tās pret nelielu atlīdzību piešķir bezzemniekiem, pirmā kārtā Latvijas brīvības cīnītājiem. Invalidi zemi saņem pilnīgi bez atlīdzības. Ja 1920. gadā Latvijā ir ap 140 000 lauku sētu, tad 1935. gadā to skaits ir 275 000. Šis likums nostiprina Latvijas valsts pamatus un novērš komūnisma draudus.
Sevišķi lielas un nozīmīgas pārmaiņas notiek Latgalē. Valdība visiem spēkiem veicina viensētu nodibināšanos agrāko ciemu vietā. Tā izbeidzas neizdevīgā
zemes koplietošana (skat. 66. nod.), un var sākties labāka un modernāka saimniekošana. Līdz ar to Latgale lielā mērā atkal tuvinās tai kārtībai un džīvei, kas valda pārējos latviešu novados.
Neapmierinātie vācu muižnieki par muižu atsavināšanu iesniedz sūdzību Tautu savienībā, kas dibināta 1919. gadā, lai veicinātu mieru un izšķirtu strīdus valstu starpā. Muižnieku sūdzību Tautu savienība noraida 1925. gadā.
Šai sakarā vēlākais Latvijas vēstures profesors Ar- veds Švābe arī saraksta savu ievērojamo pētījumu — „Latvijas agrārā vēsture" (1928. g.), kas tulkots vācu, angļu un franču valodā.
Muižnieki un citi nelabvēļi pareģo lauksaimniecības sabrukumu Latvijā, jo jaunsaimniecības nevarēšot pastāvēt, un ražošana samazināšoties. Laiks tomēr pierāda gluži pretējo. Turpmākos gados Latviju apmeklē daudzi ārzemnieki, lai iepazītos un studētu latviešu lielo zemes reformu.