„Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam paši sev likumus lemt." (v. Plūdonis)
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pabeidz izstrādāt un pieņemt Latvijas valsts iekārtas pamatlikumu. To parasti mēdz saukt par ,,1922. gada satversmi", un tā vēl šodien ir Latvijas vienīgi likumīgā konstitūcija.
Tajā pašā laikā Satversmes sapulce gatavo un apspriež valsts iekārtas pamatlikumu — Latvijas satversmi.
Latviešu tautas vēstures gaitas un pieredze nosaka šīs satversmes veidu. Latvieši bija smagi izjutuši vien- valdīgā krievu ķeizara un vācu baronu kundzību. Dabīgi, ka jaunā valsts kļūst republika ( ar vēlētu valsts galvu) un nevis karaļvalsts.
Latviešu tautā šķiru starpība visumā nekad nav bijusi liela. Visu šķiru pārstāvji bija kopīgi piedalījušies brīvības izcīnīšanā. Saprotams, ka Latvijai jākļūst par demokrātiju — valsti, kurā vara pieder tautai.
Šīs divas pamatdomas (principi) izteiktas jau 1918. gada 18. novembra deklarācijā: „Latvija ir neatkarīga demokrātiski republikāniska valsts."
Tas arī galīgi noteikts Latvijas satversmē:
1. § : Latvija ir neatkarīga demokrātiskā republika.
2. § : Latvijas valsts suverēnā (neierobežotā) vara
pieder Latvijas tautai.
3. § : Latvijas valsts territoriju starptautiskos līgu
mos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.
4. § : Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svīt
ru.
Tā kā visa tauta nevar piedalīties likumu un valsts lietu izlemšanā, tad tā šīs tiesības uztic saviem vēlētiem pārstāvjiem. Šo tautas pārstāvju sapulci sauc par Latvijas Saeimu (parlamentu).
5 § : Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.
6. § : Saeimu izvēlē vispārīgās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās [4] ) vēlēšanās.
8. § : Vēlēšanu tiesības ir abu dzimumu pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kas vēlēšanu pirmā dienā ir vecāki par 21 gadu.
10. § : Saeimu izvēl uz 3 gadiem.
Izpildu vara (likumu izpildīšana un valsts pārvalde) atrodas ministru kabineta, tas ir, valdības rokās. 55. § : Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. 59. § : Ministru prezidentam un ministriem viņu amatu izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība, un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā. ..
Tas nozīmē, ka galvenā vara ir Saeimas rokās. Iekārtu, kurā valdība ir atkarīga no tautas vēlēto pārstāvju uzticības, sauc par parlamentārismu. Pēc pirmā pasaules kara demokrātiskā un parlamentāriska iekārta nodibinās gandrīz visā Eiropā.
Latvijas satversme bez tam paredz zināmos gadījumos tautas nobalsošanu. Tautas nobalsošanā pieņemtie lēmumi ir galīgi.
Valsts augstākā amata persona ir valsts prezidents. Daļa Satversmes sapulces locekļu bija par tautas vēlētu valsts prezidentu ar samērā plašām tiesībām. Vairākums tam tomēr nepiekrita, jo Latvijai nevajagot „ne'kronētu ķeizaru". Tādēļ 1922. gada satversmē valsts prezidenta vara ir stipri ierobežota.
Viņu izvēl Saeima uz 3 gadiem. Viņa vietnieks ir Saeimas priekšsēdis. Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ sūtņus un ir augstākais armijas virspavēlnieks. Bet valdības un Saeimas darbā viņa ietekme ir ļoti maza.
Tādā kārtā var teikt, ka Latvijas satversmes tēvi savā darbā ir vadījušies no trīs pamatdomām •— repub- likānisma, demokrātismā un parlamentārisma.
Kā galvenie paraugi tiem ir noderējuši Francijas, Vācijas (1919. gada) un Šveices republiku satversmes.
Viņi vēlējās Latvijai dot iespējami labāko, brīvāko un tai laikā modernāko valsts iekārtu. Latviešu sociāldemokrātu līders Br. Kalniņš vēlāk (1950. g.) raksta: „Iespējams, ka savā centībā viņi bija gājuši drusku par tālu."
Paveikusi savus uzdevumus, Satversmes sapulce 1922. gadā izbeidz savu darbu. Vēl tai pašā gadā notiek pirmās Saeimas vēlēšanas.
Kā pārējās valstis skatās uz jauno Latvijas republiku?