Dēls, lai neatskan vairs lāsti!
Lāsti beidzas līdz ar karu.
Tikai nebeigsies ne mūžam
Slava tiem, kas brīvei krita." (J. Rainis)
Grūtas un sarežģītas bija Latvijas un pārējo Baltijas valstu brīvības cīņas. Tikpat grūti tām nācās izcīnīt savas neatkarības likumīgu atzīšanu no citu valstu puses. Šai jautājumā izšķirīgais vārds piederēja pirmā pasaules kara uzvarētājiem, galvenā kārtā Francijai, Anglijai un A. S. V. (mazākā mērā — Italijai un Japānai).
Vēl joprojām nākas dzirdēt un lasīt apgalvojumus, ka rietumu lielvalstis bijušas tās, kas „radījušas Baltijas valstis". To vēlāk it īpaši mēdza apgalvot Padomju Savienība, dēvējot Baltijas valstis, Somiju un Poliju par A. S. V., Anglijas un Francijas „piedēkļiem", kolonijām" u. 1.1. Vēsturiskie fakti rāda pavisam ko citu.
Latvija un pārējās minētās valstis neieguva savu brīvību tādēļ, ka viņām to kāds būtu gribējis dāvināt. Tādas lietas pasaules vēsturē nemēdz notikt. Gluži otrādi — katrai jaunai valstij sākumā ir jāpārvar liela
pretestība, neuzticība, neizpratne, bieži vien skaudība un nelabvēlība. Tas arī ir gluži dabīgi un saprotami. Jāievēro, ka rietumos par Baltijas tautām bija ārkārtīgi miglaini un lielā mērā nepareizi priekšstati.
Kad šo rindu autors 1955. gadā kādā zviedru vēsturnieku sanāksmē starp citu nolasīja to, kas pirms pirmā pasaules kara kādā iecienītā zviedru rokas grāmatā rakstīts par latviešiem, klausītāji izplūda skaļos smieklos. Bet Latvijas tapšanas laikā ārzemnieki vēl visā nopietnībā ticēja dažādām aplamībām par mūsu zemi un tautu.
Daudz kas atkarājās no pilsoņu kara iznākuma Krievijā. Francija bija piešķīrusi vecajai Krievijai lielus aizdevumus. Viņa baidījās šo naudu pazaudēt un tādēļ līdz pēdējam atbalstīja dažādus „nedalāmās Krievijas" atjaunotājus. Francija labprāt vēlējās lielu un stipru Krieviju. Tā varētu arī nākotnē būt franču sabiedrotais pret Vāciju.
Amerikas prezidents V. Vilsons pareģoja drīzu nekārtību" (t. i. komūnisma) izbeigšanos Krievijā. Tad atkal nodibināšoties „brīv , apvienota Krievija", un to nedrīkstot dalīt (skat. 102. nod.).
Angļu valstsvīri apsvēra visādas iespējas, tomēr joprojām izturējās atturīgi pret jaunajām valstīm.
Tādēļ visas latviešu diplomātu pūles panākt Latvijas atzīšanu de jure kā 1919., tā 1920. gadā cieš neveiksmi. Tas savukārt pamudina Latviju slēgt mieru ar Padomju Savienību. Šī valsts arī pirmā atzīst Latviju de jure.
Pamazām rietumu lielvalstīm tomēr jāmaina sava nostāja pret Baltijas valstīm. Viens pēc otra cara ģenerāļi tiek sakauti Krievijas pilsoņu karā. 1920. gada novembrī pēdējā „Krievijas atjaunotāja" — ģen. Vran- gela armijas atliekas sakāpj franču kuģos un atstāj Krimas pussalu (skat. 103. nod.).
Pa to laiku Baltijas valstis ir iztriekušas no savas territorijas visus ienaidniekus un ar panākumiem uzsāk dzīves atjaunošanu. Angļu diplomāts un vēsturnieks Kers (E. H. Carr) vēlāk saka: „Baltijas valstu nacionālās valdības izrādījās vairāk dzīvotspējīgas, nekā tas sākumā izlikās. .."
1920. gada novembrī Latvijas pārstāvji ārlietu ministra Meierovica vadībā par jaunu dodas uz ārzemēm, lai turpinātu cīņu par savas valsts atzīšanu un uzņemšanu Tautu savienībā. Vislielāko labvēlību Baltijas valstīm parāda Itālijā, kurai nav nekādu interešu Krievijā. Jau 1920. gada decembrī tā balso par Latvijas (tāpat Igaunijas un Lietuvas) uzņemšanu Tautu savienībā, tomēr vairākums to noraida. Bet tā ir pēdējā neveiksme.
1921. gada sākumā Francijā nodibinās jauna valdība ar A.Brianu priekšgalā. Šis valstsvīrs ir draudzīgi noskaņots pret Baltijas valstīm. 26. janvārī notiek rietumu sabiedroto Augstākās padomes sēde. Ar dedzīgu runu uzstājas itāliešu ārlietu ministrs, grāfs Sforca: „Mums nevajadzētu būt krieviskākiem par krievu valdību, kas jau atzinusi Baltijas valstis de jure…" Ledus beidzot ir salauzts. Augstākā padome ar visām balsīm (Francijas, Anglijas, Italijas, Beļģijas un Japānas) nolemj atzīt Latviju un Igauniju de jure. Tai pašā dienā Latvija saņem līdzīgu paziņojumu no Somijas un Polijas.
Šīs ziņas izplatās vēja ātrumā. Latvijā valda īsts svētku un uzvaras noskaņojums. Tūkstošiem sajūsminātu ļaužu pārpludina Rīgas ielas un dodas sumināt valsts vadītājus. Gluži sveši cilvēki spiež roku viens otram, apkampjas un vēlē laimes. Atkal un atkal Rīgas mūros atbalsojas valsts himna — „Dievs, svētī Latvi- ju!"
Tagad nepārtrauktā rindā pienāk paziņojumi par Latvijas atzīšanu no pārējām pasaules valstīm. Kā viena no pēdējām 1922. gada 28. jūlijā Latviju atzīst A. S. V. Totiesu šī lielvalsts turpmāk kļūst par nešaubīgu un nelokāmu Baltijas valstu brīvības aizstāvi.
1922. gada 22. septembrī Latviju uzņem Tautu savienībā. Tā kļūst pilntiesīgs un no visiem atzīts loceklis brīvo valstu saimē.
Tik lielas pūles un darbs bija dibināt latviešu valsti.