„Lūk, vēl ciņa galā nava: Turēt vajag to, ko guvām." (J. Rainis)
Tālredzīgākie Baltijas valstu politiķi saprot, ka iegūtā brīvība ir jānostiprina. Tādēļ jācenšas visas valstis, kas atrodas starp Padomju Savienību un Vāciju, apvienot ciešā aizsardzības savienībā.
1920. gada pavasarī Latvijas ārlietu ministrs Meie- rovics ierosina sasaukt apspriedi Baltijas valstu savienības dibināšanai. Tiek plānota tā sauktā lielā Baltijas savienība, kurā piedalītos Latvija, Igaunija, Lietuva, Somija un Polija.
1920. g. 31. augustā Bulduros (Rīgas Jūrmalā) šo piecu valstu pārstāvji tiešām vienojas un paraksta līgumu par aizsardzības savienību. Sākums ir ļoti veiksmīgs, bet turpmākie notikumi, šo labo nodomu izjauc.
1920. gada oktobrī poļu bruņotie spēki ieņem Lietuvas seno galvaspilsētu Viļņu, kuras apkārtnē bija dzimis poļu brīvības cīņu vadonis, maršals Pilsudskis. Vi-
sas Lietuvas pūles atgūt Viļņu ir veltīgas. Nelīdz arī sūdzības Tautu savienībā. Viļņas jautājums saindē leišu un poļu attiecības un izjauc visus sadarbības mēģinājumu. — „Mēs bez Viļņas nenorimsim!" — ir leišu galvenais sauklis turpmākajos gados. Nelaimīgā kārtā Lietuva iedomājas, ka varēs gūt kādus panākumus sadarbojoties gan ar Pad. Savienību, gan Vāciju.
Atliek mēģināt 5 valstu vietā nodibināt 4 valstu savienību (Latvija, Igaunija, Polija un Somija). Arī šis nodoms sabrūk, jo Somijas valstsvīru vairums grib labāk sadarboties ar Skandinavijas valstīm (plāns par „lielo Skandināviju").
1922. gada 16. aprīlī pasauli pārsteidz ziņa, ka Padomju Savienība un Vācija noslēgusi sadarbības līgumu (Rapallo līgums). Redzot, ka visi nodomi par lielo Baltijas savienību izjūk, bet vecie ienaidnieki sākuši sadarboties, Latvija un Igaunija nolemj rīkoties.
1923. gada 1. novembrī ārlietu ministri Meierovics un Akels paraksta Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgumu. Abas valstis apņemas sniegt viena otrai bruņotu palīdzību, ja uzbruktu kāda trešā valsts. — Šī savienība savā ziņā liek atcerēties seno Māras valsti (skat. 31.nod.), tikai vadība tagad ir latviešu un igauņu rokās.
Daudz vēlāk — 1934. g. 12. septembrī Ženēvā noslēdz līgumu par visu trīs Baltijas valstu savienību, t. s. Baltijas antanti. Tās nozīme, diemžēl, nav visai liela, jo tā nav militāra savienība. Panākums tomēr ir tas, ka turpmāk Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministri savā starpā pastāvīgi apspriežas un saskaņo savu darbību. Vienīgā militārā savienība Baltijā joprojām ir tā, kas balstās uz Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgumu.
Jāpiezīmē, ka arī Baltijas valstu starpā sākumā bija domstarpības robežu jautājumā (Valka, Palanga u. c.). Bet tām nebija liela nozīme, un tās izdevās nokārtot starptautiskas šķīrējtiesas ceļā.
Nelaimīgā kārtā neatrisināts palika Viļņas jautājums Polijas un Lietuvas starpā — galvenais iemesls lielās Baltijas savienības neveiksmei.