„Kaut man būtu tā naudiņa, Kas guļ jūras dibenā …" (Tautas dz.)
Latvijas brīvības izcīnīšana un starptautiskā atzīšana bija smags trieciens visiem ienaidniekiem un nelabvēļiem. Notikušo vairs apšaubīt nevarēja. To- tiesu atskanēja balsis: „Labi, neatkarību jūs esat izcīnījuši, bet vai jūs varēsit atjaunot nopostīto zemi? Vai jūs spēsit nodrošināt labklājību tās iedzīvotājiem?"
Latvija tiešām bija briesmīgi izpostīta, sagrauta un izlaupīta (skat. 104-, nod.). Tā nesaņēma nekādu kara zaudējumu atlīdzību no Vācijas, kā, piemēram, Beļģija un Francija. Padomju Krievija, mieru slēdzot, samaksāja 4 miljonus zelta rubļu. Taču tas bija nieks, salīdzinot ar tām vērtībām, kas kara laikā bija aizvestas uz Krieviju.
Atbrīvošanas karš bija maksājis valstij lielas summas. Bez tam Latvijai bija jāapņemas atlīdzināt par visu, ko tā kara laikā biia saņēmusi no sabiedrotajiem, ieskaitot arī krietnu daļu nekur nederīgu mantu.
Naudas lietās valdīja liela nekārtība. Latvijā cirkulēja dažādas nevērtīgas naudas zīmes: vecie cara rubļi, Krievijas Pagaidu valdības papīra nauda („kerenkas"), vāciešu izlaistās „ostmarkas", vācu markas, Latvijas
papīra rubļi un dažu pilsētu izdotās naudas zīmes. Tas ļoti traucēja saimniecisko dzīvi, radīja nedrošību un neuzticību.
Pēc pirmā pasaules kara sajukums un sabrukums naudas lietās iestājās vairākās Eiropas valstīs. It sevišķi smags tas bija Vācijā un Austrijā, kur nauda zaudēja gandrīz jebkādu vērtību.
Tādēļ jo liels pārsteigums ārzemēm bija tas, ka jaunā Latvijas valsts īsā laikā saveda kārtībā finanču lietas un radīja ar zeltu nodrošinātu, stabilu naudu.
Šo grūto uzdevumu veica Latvijas finanču ministrs Ringolds Kalnings. Lai radītu kārtību izpostītās zemes saimniecībā, finanču ministram piešķīra plašas pilnvaras. R. Kalningam bija liela prakse un piedzīvojumi saimnieciskos jautājumos. Viņa galvenās domas bija ļoti vienkāršas: „Nedrīkst vairāk izdot, nekā ieņem", „Ja gribam ievest mantas no ārzemēm, tad mums savukārt ir jāizved". Kalninga ārkārtīgā stingrība un taupība vēlāk kļuva par parunu. Bet, šādā veidā rīkojoties, viņam izdevās sasniegt lieliskus rezultātus.
Ar 1922. g. 3. augusta likumu dažādo nevērtīgo kara laika naudas zīmju vietā Latvija iegūst jaunu un drošu naudu — Latvijas latu (1 lats = 100 santīmi). Tā vērtību pielīdzina zelta frankam, jeb 0,29 gramiem tīra zelta. Agrākos Latvijas rubļus apmaina pret latiem: 50 rubļi — 1 lats. Līdz ar to valsts saimnieciskajā dzīvē iestājas kārtība un skaidrība.
Zeltu, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu Latvijas latu, galvenā kārtā iegūst, izvedot uz ārzemēm Latvijas linus un kokmateriālus. Tieši šīs mantas Rietumeiropai pēc kara ļoti vajadzīgas, un par tām maksā augstas cenas. Mežus tādēļ arī dēvē par Latvijas „zaļo zeltu".
1, 2 un 5 latu monētas kaļ no sudraba (835/1000
daļas sudraba un 165/1000 daļas vara), bet sīknaudu no niķeļa un bronzas. Labi nodrošinātais Latvijas lats bauda uzticību visās zemēs.
Bet galvenais pamats Latvijas panākumiem un uzplaukumam ir latviešu tautas griba un spējas strādāt. Latvijas brīvvalsts vēsture ir stāsts par darba uzvaru.