„Uz drupām saimnieks stāv ar spoļu cirvi rokā,
Liek pirmo vainagu un redz pie ēkas ēku,
Kā baltas ceļas tās ap sētu slaidā lokā." (J. Medenis)
Latviešu tautas vēsture rāda, ka Latvija vairākkārt tikusi nopostīta ilgos un asinainos karos. Tomēr latviešu zemnieks to vienmēr ir atjaunojis. Tā tas notika pēc Livonijas kara (skat. 43. nod.) un pēc lielā ziemeļu kara (skat. 59. nod.). Tāpat no drupām ir jāsāk pēc pirmā pasaules kara.
Laikam gan darba prieks tautā vēl nekad nav bijis tik liels, jo šoreiz latvieši zina, ka viņu pūļu augļi paliks pašu un nevis svešu kungu rokās. Pirms kara zemes īpašnieki un viņu ģimeņu locekļi sastāda tikai 39% no lauku iedzīvotāju skaita. Pēc agrārās reformas 1930. gadā zemes īpašnieku skaits ir 77%.
Par to, kas paveikts Latvijas laukos brīvvalsts laikā, nepārprotamu valodu runā skaitļi.
Līdz 1937. g. laukos no jauna uzceļ ap 450 000 ēku. To panāk ar pašu lauksaimnieku un viņu piederīgo pūlēm un darbu. Bieži vien arī kaimiņš ir palīdzējis kaimiņam. Valsts no savas puses atbalsta lauku celtniecību, piešķirot lētus kokmateriālus. Prof. Bokalders raksta: „Tas ir darbs, kura lielo nozīmi pat grūti aptvert, un to var pilnīgi novērtēt tikai tas, kas redzējis postažu un drupu kaudzes Daugavas vai Lielupes kras-
tos, kaut 1920. g. un vēlāk, un pēc apm. 20 gadiem staltās ēkas un ziedošos laukus tais pašos krastos."
Pieaugot lauku saimniecību skaitam, paplašinās arī aramzemes platība. Pirms 1914. gada tā bija ap 1,7 milj. ha, bet 1935. g. — 2,1 milj. ha. Strauji vairojas lauksaimniecības mašīnu skaits: 1930.—1937.g.pļau- jammašīnu skaits pieaug par 43 941, zirga grābekļu — 21 774, sējammašīnu — 22 712 u. 1.1.
Nelabvēļu pareģotā sabrukuma vietā ievērojami pieaug ražas un mājlopu skaits: Lauku ražas
Pirms pasaules kara Latvijā ieveda maizes labību no Krievijas. Pirmajos pēckara gados bija jāpērk lielāki daudzumi kviešu un rudzu ārzemēs, jo ražošana pašu zemē bija sagrauta. Bet saimnieciskās dzīves atjaunošana, uzlabošana un modernizēšana virzās uz priekšu, un aina pilnīgi mainās. 1934./35. g. Latvija jau izved uz ārzemēm 87 000 t. rudzu un ap 30 000 t. kviešu.
Labāk apstrādājot zemi un izmantojot zinātnes sasniegumus, nepārtraukti ceļas arī ražība (ražas lielums no 1 ha). Brīvās Latvijas laikā laukaugu ražība pieaug par 30—40%, salīdzinot ar priekškara laikmetu. Tas ir krietns sasniegums, kaut gan arī tad vēl daudz kas ir uzlabojams nākotnē.
Tikai neatkarības laikā sāk plašāk audzēt cukurbietes, un latvieši paši kļūst cukura ražotāji. Trīs Latvijas cukurfabrikas apgādā nevien visu zemi ar cukuru, bet var vēl daļu izvest uz kaimiņu zemēm (piem., Igauniju).
Sekojot citām augsti attīstītām lauksaimniecības zemēm, Latvija sevišķi pūlas veicināt augstvērtīgu piena un gaļas produktu ražošanu.
Jaunā valsts drīz vien atrodas sešu pasaules lielāko sviesta eksportētāju starpā, atstājot aiz sevis Somiju. No Eiropas valstīm 1938. gadā tikai Dānija un Holande pārspēj Latviju sviesta eksportā.
Tie ir tikai daži piemēri un nedaudzi skaitļi, kas stāsta par to, kas notiek, kad latvieši reiz iegūst iespēju brīvi dzīvot un strādāt savā valstī.
Tas tiek sasniegts divdesmit gados zemē, ko kaj-š bija pārvērtis drupās un postažā.