„ . .. Sagrautas fabriku ēkas,
Kur vēl prieki kara
Pelnījās strādnieki jauni,
Kas tagad guļ nolauti
Kaut kur pie Juglas, pie Cēsīm,
Pie Kazaņas tālās, pie Uralu kalniem
Un Krimā …"
(A. Caks)
Pavisam ļauns ir Latvijas rūpniecības stāvoklis valsts pirmajos gados. Lielākā daļa no fabriku iekārtām (mašīnas, materiāli) bija kara laikā aiz-
vestas uz Krieviju (12.000 dzelzceļa vagonos) un zuda uz visiem laikiem.
Drūmi un atbaidoši rēgojās pamesto fabriku ēkas. Daudz rūpniecības strādnieku bija krituši dažādos kauju laukos un aizklīduši Krievijā. No lielās priekškara rūpniecības tikpat kā nekas nebija palicis pāri, kā to gleznaini izsaka A. Čaka augšminētās rindas.
Nebija arī nekādas nozīmes mēģināt to atjaunot pēc agrākiem paraugiem. Cara laika Latvijas rūpniecība nebija dabīgi izaugusi, tā nebalstījās uz Latvijas dabas bagātībām un nestrādāja Latvijas vajadzībām. To sacēla par franču, angļu un holandiešu naudu, un šī rūpniecība ražoja galvenā kārtā Krievijai (80% no produkcijas).
Latvijas brīvvalstij tāpēc jāsāk viss no gala. Bet totiesu neatkarības laikā izaug jauna rūpniecība uz daudz veselīgākiem pamatiem nekā agrākā. Tā arī daudz labāk kalpo savas zemes vajadzībām.
Jāievēro, ka Latvijai trūkst vairāku ļoti svarīgu rūpniecības izejvielu — akmeņogļu, naftas, dzelzs rūdas (izņemot purva rūdu) un krāsaino metālu. Tomēr tai ir pietiekami daudz citu dabas bagātību, lai varētu izveidot dzīves spējīgu un piemērotu rūpniecību.
Latvijas upēs ir ievērojamas ūdens spēka rezerves un purvos lieli dedzināmās kūdras krājumi. Labs kaļķakmens, māls un ģipss nodrošina zemei celtniecības materiālus. Latvijas augstvērtīgie meži ir pamats spēcīgai mežrūpniecībai. Plaukstošās lauksaimniecības ražojumi ļauj izveidot plašu un daudzpusīgu pārtikas vielu rūpniecību, dod izejvielas vilnas vērptuvēm un austuvēm.
Latviešu strādnieki, meistari un inženieri jau cara Krievijas laikā bija pazīstami ar savām lielajām darba spējām, prasmi un izveicību. Tādēļ iespējams ražot augstvērtīgus produktus no dažādām importētām izejvielām — dzelzs, kokvilnas, ķīmikālijārri, gumijas.
Tā blakus lauksaimniecībai (nodarbina ap 66% no iedzīvotāju skaita) Latvijā nepārtraukti attīstās arī rūpniecība (nodarbina ap 15%) — notiek pakāpeniski zemes industriālizācija.
1913./14. g. Latvijā bija ap 800 rūpniecības uzņēmumu ar 94.000 strādniekiem. Pēc kara, 1920. gadā, rūpniecības strādnieku skaits bija samazinājies līdz 20.000, un nākotnes izredzes daudziem likās ļoti tumšas.
Bet 1939. gadā jaunizveidotajā Latvijas rūpniecībā (tajā pārsvarā vidējie un mazie uzņēmumi) strādā jau vairāk nekā 97.000 strādnieku. Ražojumu vērtība ir 728 milj. latu, kas ievērojami pārsniedz agrākās lielrūpniecības ražojumu vērtību (1913./14. g. — 510 milj. latu).
Par jaunās rūpniecības veselīgajiem pamatiem liecina tas, ka % no izejvielām tai dod pašu zeme un 2 /ļ no ražojumiem patērē iekšzemē.
Svarīgākās rūpniecības nozares (pēc nodarbināto strādnieku skaita) ir šādas:
1) mežrūpniecība
2) metālrūpniecībā
3) tekstīlrūpniecība
4) pārtikas un baudvielu rūpniecība
5) celtniecības rūpniecība (cements, ķieģeļi u. c.)
6) gatavu drēbju un apavu rūpniecība
7) ķīmiskā rūpniecība.
Pārtikas vielu rūpniecībā pilnīgi jauns pasākums ir cukura ražošana. Šim nolūkam uzceļ trīs cukura fabrikas — Jelgavā, Krustpilī un Liepājā.
Atzīmējams panākums Latvijas laikā ir lielās Ķeguma spēkstacijas izbūve Daugavā pie Ķeguma krācēm. Tās jauda (kapacitāte) ir 70.000 KW — lielākā Baltijas valstīs. Ķeguma celšana notiek sadarbībā ar zviedru inženieriem.
Ievērojami uzņēmumi ir Liepājas kara ostas darbnīcas, Liepājas drāšu fabrika, Rīgas „Vairogs" (ražo vagonus, auto, lidmašīnas) un Valsts elektrotechniskā fabrika (VEF) Rīgā. VEF ražo elektriskus aparātus, radio uztvērējus, optiskus instrumentus. Starp citu tā laiž tirgū pasaules mazāko fotoaparātu — „Minox'u", apmēram kabatas naža lielumā.
Strādnieku aizsardzībā un nodrošināšanā Latvijas likumi var noderēt par paraugu daudzām vecākām un bagātākām valstīm. 1
Jau brīvvalsts sākumā strādniekiem nosaka astoņu stundu darba dienu. 1922. g. izdod noteikumus par obligātu apdrošināšanu pret slimībām visiem rūpniecības strādniekiem, viņu ģimeņu locekļiem un lielai daļai laukstrādnieku. Slimības gadījumā strādnieki un viņu piederīgie saņem ārsta palīdzību un zāles par brīvu, kā arī % no algas. Tajā laikā pasaules valstu lielākajā daļā strādnieki šādu palīdzību nesaņem. Latvijas slimokases pārvalda pašu dalībnieku vēlētie pārstāvji.
Strādnieki ir apdrošināti arī pret nelaimes gadījumiem darbā, un izdevumus par to sedz darba devēji.
Jau 1922. gadā Latvijas strādniekiem nodrošina divu nedēļu atalgotu atvaļinājumu gadā — tātad 16 gadus agrāk nekā karā neizpostītajā Zviedrijā.
Pilsētas, it īpaši Rīga, cenšas gādāt par moderniem un labiem dzīvokļiem strādnieku un ierēdņu vajadzībām. Rīgā paceļas vesela rinda skaistu blokmāju, izveido daudz jaunu apstādījumu un rotaļu laukumu.
Tādā veidā latvieši cenšas pārvērst savu zemi par īstu tautas labklājības valsti.
Bet latvieši arī ļoti labi saprot, ka tiem vēl daudz kas darāms, labojams un papildināms. Sen pazīstamā tautas cenšanās vairāk mācīties un vairāk zināt jo sevišķi parādās brīvības laikmetā.