Mans mūžs ir īsāks par čukstu,
Mirt gribu es spēlējot,
Lai katra lieta man pukstu
Savu kapā līdzi dod." (A. Caks)
Pamati latviešu rakstniecībai, glezniecībai, teātrim un mūzikai bija likti jau ilgi pirms Latvijas valsts nodibināšanas. Uz tiem neatkarības laikā tālāk attīstās latviešu māksla. Tai ir ārkārtīga nozīme visas tautas dzīvē, tā dod šai dzīvei skaistumu, prieku un spožumu.
Savus ievērojamos rakstniekus un māksliniekus, tāpat kā savus brīvības cīnītājus, pazīst ikviens latvietis. Daudzi latviešu rakstnieki un mākslinieki ar saviem darbiem arī bija iedvesmojuši un veicinājuši brīvās valsts izcīnīšanu (skat. 72., 76., 100. nod.).
Kad 1929. gadā mirst latviešu dzejnieku nekronētais karalis Jānis Rainis, līdzi sēro visa tauta bez partiju un grupu izšķirības. Viņa bērēs piedalās nepārskatāms ļaužu pulks, kur, blakus valdības pārstāvjiem, ārvalstu sūtņiem un sirmiem profesoriem, soļo strādnieki, zemnieki un skolu jaunatne. Pie kapa viņa dzīves biedre Aapazija atkārto Jaunās Derības vārdus: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem. Viņš ir augšāmcēlies!" — Savā atmiņā grāmatā par Raini tā laika biedrs F. Cie- lēns saka: „Tā noslēdzās latvju lielā dzejnieka-pravieša mirstīgais mūžs, lai sāktos viņa nemirstības mūžība."
Blakus jau sen pazīstamiem rakstniekiem, neatkarības laikā plašu ievērību gūst vairāki jaunākās paaudzes pārstāvji. Divi no tiem — J. Medenis un A. Čaks
— lielāko slavu iemanto ar darbiem, kuros apdzejotas latviešu strēlnieku leģendārās cīņas. Līdz ar minētajiem pirmajās rindās izvirzās dzejnieki Ēriks Adam- sons, Anšlavs Eglītis, Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis u. c.
Latviešu dzīve nav iedomājama bez skatuves mākslas — visās lielākās Latvijas pilsētās ir pastāvīgi teātri, bez tam darbojas vēl atsevišķs Ceļojošais teātris.
Ar labākajiem teātriem Eiropā var sacensties Latvijas Nacionālais teātris Rīgā, kuru vairākus gadus vada J. Rainis. Tur sapulcināta lielākā daļa no latviešu skatuves meistariem, kas vēl pirms pirmā pasaules kara izauguši lielo režisoru Rodes-Ebelinga (viens no tā laika ievērojamākiem Vācijas režisoriem) un Jēkaba Dubura vadībā — Berta Rūmniece, Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika, Alīse Brechmane, Aleksis Mierlauks, Teodors Podnieks, Jānis Ģērmanis, Jānis Sabērts u. c. Neatkarības laikā to rindas papildina daudzi jauni izcili mākslinieki.
Ar Nacionālo teātri Rīgā sacenšas Dailes teātris Ed. Smiļģa vadībā.
Par ļoti plašu mākslas iestādi neatkarības laikā izveidojas Nacionālā opera. Tur viesojas vairāki slaveni ārzemju diriģenti un izaug dziedātāji, kas pazīstami arī ārpus Latvijas robežām — Herta Lūse, Milda Brechmane-Štengele, J.Niedra, A.Priednieks-Kavarra, A.Kaktiņš, M.Vētra u. c. Pelnītu slavu tālu ārzemēs iemanto pirmklasīgais operas un T. Reitera koris un latviešu slavenais balets — neapšaubāmi viens no labākajiem pasaulē.
Vecmeistara V. Purvīša vadībā Latvijas Mākslas Akadēmija izaudzina daudzus spējīgus gleznotājus, kuru darbus var atrast visos lielākos Eiropas mūzejos.
Daudz paliekamu darbu neatkarības laikā radījuši latviešu tēlnieki. Varenākie un katram latvietim pazīstamie sasniegumi ir Brīvības piemineklis un Brāļu kapu izveidojums Rīgā. Šo abu ievērojamo darbu autors ir tēlnieks Kārlis Zāle.
Brīvības piemineklis ir 41 metru augsts, un tajā iecirstas ainas no latviešu cīņām bagātās vēstures. Piemineklī zeltītiem burtiem iekalti vārdi: „Tēvzemei un brīvībai". Par visas tautas ziedotu naudu to uzceļ četros gados un atklāj 1935. gada 18. novembrī.*) '
Latviešu mūzikas dzīvē ārkārtīga nozīme ir prof. J. Vītolam, kas vada Latvijas Konservātoriju.
Valsts no savas puses dažādi veicina mākslas attīstību un atbalsta māksliniekus. Šādam nolūkam pastāv sevišķs Kultūras fonds ar samērā plašiem līdzekļiem.
Blakus profesionāliem māksliniekiem darbojas liels skaits mākslas mīļotāju un dažādu mākslas pulciņu. Tāpat kā agrākos laikos, redzamu vietu ieņem kora dziedāšana. Latvijas vispārīgie dziesmu svētki ir notikums, kas pulcina dziedātājus un klausītājus no visiem valsts novadiem. Uz tiem ierodas arī daudz viesu no ārzemēm. 1938. gadā 9. vispārīgajos dziesmu svētkos piedalās ap 400 koru ar 17.000 dziedātājiem. Klausītāju skaits sniedzas vairākos simttūkstošos.
Tā visās dzīves nozārēs laužas uz āru svešu varu ilgi aizturētās tautas spējas, dzīves prieks un enerģija.
Angļu ceļotājs un rakstnieks B.Ņūmens raksta par Brāļu kapiem (1939. g.) : ,,Mums Anglijā nav jākaunas par savu karavīru kapiem, kas iztur salīdzinājumu ar citiem kapiem pasaulē. Tomēr man jāatzīst, ka nek. .1 neesmu redzējis kaut ko cēlāku un svinīgāku, kā šo mazo Latvija stūrīti (t. i. Brāļu kapus). …Viss ir saskaņots: puķes un skulptūras. Sevišķs svinīgums valda šai skaistajā vietā. Klusums te ir tik dziļš, ka liekas neticami, ka apkārt ir liela pilsēta."