,pasniedz man zobenu, jaunava,
Tēvzemes karogā nestu …" (Andrejs Eglītis)
Latvijas nacionālā armija dzima un rādījās brīvības kara kauju laukos. Tās kodols bija pirmā pasaules kara veterāni — cīņās daudz piedzīvojuši kareivji, instruktori un virsnieki. Sākot ar 1919. gada vasaru, tās rindās stājās lielāks skaits latviešu strēlnieku, kas pameta sarkano armiju un pārnāca nacionālo spēku pusē. 1919. gada jūnijā Latvijas armijā atradās jau ap 5000 bijušo strēlnieku.
Nacionālajā armijā vēlāk ieplūda arī tie latviešu strēlnieki, kas pēc cīņām pret lieliniekiem Sibirijā atgriezās mājās no Tālajiem Austrumiem (Imantas un Troickas pulks).
Blakus šiem rūdītajiem karavīriem cīnījās latviešu studenti un skolu jaunatne, kās jau no valsts pastāvēšanas pirmajām dienām stājās Latvijas valdības rīcībā. Tiem vēlāk pievienojās desmitiem tūkstošu vīru un jaunekļu no Latvijas laukiem un pilsētām.
Latvijas armijas cīņas beidzās ar uzvaru un deva latviešiem brīvu valsti. Tādēļ saprotama lielā mīlestība un cieņa, ko tauta sajuta pret armiju un tās karavīriem.
Arī tad, kad brīvības cīņas jau sen bija beigušās, ļaudis saviļņojās katru reizi, kad ielās parādījās kāda karaspēka vienība. Bieži vien tad cilvēki apstājās savās steidzīgajās gaitās un ar- aplausiem sumināja karavīrus.
Mieram iestājoties, Latvijas armiju ļoti lielā mērā samazina. Tanī atstāj tikai ap 20.000 vīru. Pastāvīgi ierindā atrodas zināms skaits virsnieku un instruktoru,
kas vada un apmāca jauniesauktos karavīrus. Kara dienests jāpilda visiem Latvijas vīriešu kārtas pilsoņiem, sākot ar 20 gadu vecumu, un tas ilgst 12—18 mēnešus. Kara gadījumā armijā var iesaukt visus ieročus nest spējīgos vīriešus no 17 līdz 50 gadu vecumam.
Miera laikā Latvijas armijā ir 4 divīzijas, kam doti latviešu novadu nosaukumi (skat. 30. nod.) — Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales divīzijas. Katrā ir trīs kājnieku un viens vieglās artilērijas pulks.
Piektā ir Techniskā divīzija, kurā ietilpst Autotanku, Aviācijas, Sapieru (inženieru) pulki un Elektrotech- niskais divizions.
Atsevišķi pastāv Smagās artilērijas, Krasta artilērijas, Zenitartilerijas, Bruņoto vilcienu un Jātnieku pulki.
Latvijas robežu apsardzībai miera laikā nodibina Robežsargu brigādi.
Latvijas kara flote ir domāta piekrastes aizsardzībai. Tās sastāvā ir kara kuģis Virsaitis, zemūdenes Ronis un Spīdola, mīnu trāleri Viesturs un Imants, kā arī vairāki palīga kuģi un jūras aviācija.
Latviešu karavīri tiek stingri vadīti, labi apmācīti un apgādāti.
Latvijas armija sākumā lielā mērā ir apbruņota ieročiem, kas atņemti vācu un krievu armijām, daļa ir pirkta no rietumu sabiedrotiem. Tādēļ ieroči ir ļoti dažādi, daudz kas ir nolietots un novecojis. Pamazām visu armiju apbruņo ar modernām angļu Ross-Enfīlda šautenēm un Vikersa ložmetējiem un patšautenēm.
Tikai šauteņu patronas ražo Latvijā, bet smagākais apbruņojums jāpērk no ārzemēm — Anj, īj is (Vikersa tanketes), Francijas, Čechoslovakijas (Skodas prettanku lielgabali), Zviedrijas (Buforsa zenitlielgabali) un Vācijas.
Lielākā daļa no Latvijas kara flotes — zemūdenes un mīnu trāleri — ir būvēta Francijā, bet lidmašīnas pirktas Anglijā, Itālijā, Čechoslovakijā un Vācijā. 1930-tajos gados gan arī Latvijā sāk izgatavot lidmašīnas armijas vajadzībām.
Lai gādātu par drošību un kārtību valstī (tas bija sevišķi vajadzīgs valsts pirmajos gados), 1919. gadā nodibina Aizsargu organizāciju. Tās nodaļas ir katrā lauku pagastā un ir apvienotas pulkos pēc apriņķiem (19 pulki). Aizsargi ir padoti iekšlietu ministram un valsts prezidentam. Kara laikā tos var nodot kara ministra rīcībā.
Aizsargus apbruņo ar kājnieku (angļu) ieročiem. Tiem ir arī savas jātnieku, aviācijas un jūras vienības.
Aizsargu organizācija, ko izveido pēc Somijas parauga, ar laiku izvēršas ļoti plaša, un tai ir liela nozīme nevien drošības, bet arī sabiedriskā un sporta laukā. Šai organizācijā ietilpst arī sieviešu palīga dienests — aizsardzes un jaunsargi (16—21 gadu vecumā).
Aizsargu sastāvā ir 48% zemnieku, 27% strādnieku un 25% ierēdņu, daudzi no tiem bijušie karavīri, instruktori un virsnieki. 1940. gadā Aizsargu organizācijai ir 68.000 dalībnieku: 45.000 aizsargu, 12.000 aiz- sard/.u un 11.000 jaunsargu.
Arī vidusskolu audzēkņiem nosaka militāru apmācību, un to vada armijas virsnieki. Tādā kārtā tos jau laikus sagatavo kara dienestam, lai tur apmācītu par '"nstruktoriem un rezerves virsniekiem.
Latvijas aizsardzībai tomēr bija vairāki ievērojami trūkumi. — Netika izveidota patstāvīga kara materiālu rūpniecība. Nevietā bija pārāk lielā taupība, iegādājoties modernu smago apbruņojumu. Pretēji Somijai, Latvija (un pārējās Baltijas valstis) neizbūvēja nekādus robežu nocietinājumus.
No valsts drošības viedokļa bīstama bija arī dzimstības samazināšanās Latvijā. Pa daļai tas izskaidrojams ar lielajiem cilvēku zaudējumiem pirmajā pasaules karā. Taču dzimstību lielā mērā nelabvēlīgUetekmē- ja arī cenšanās pēc lielākām ērtībām un augstāka dzīves standarta. Līdzīga parādība tajā laikā bija vērojama vairākās augsti attīstītās Eiropas valstīs — Skandināvijā, Francijā u. c.