,,Daugav' abas malas Mūžam nesadalos: I Kurzeme, i Vidzeme, I Latgale mūsu." (j. Rainis)
Sajā stāstā līdz šim runāts par senajiem baltiem, tāpēc ka tagad tā mēdz apzīmēt latviešu, leišu un seno prūšu senčus. Taču baltu nosaukums ir jauns vārds, kas radies tikai pagājušā gadu simtenī.
Romieši, kas augsti vērtēja dzintaru, ko tie ieguva, tirgojoties ar senajiem baltiem, sauca tos par aistiem. Domā, ka šis vārds nozīmē ,,austrumu tautas", tas ir tautas, kas dzīvoja uz austrumiem no ģermāņiem. Katrā ziņā „aisti" ļoti līdzinās „austrumu" nosaukumam ģermāņu valodās (angļu ,,east", vācu un zviedru „ost").
Slavenais romiešu vēsturnieks Tacits raksta (98. g. pēc Kr.), ka aisti kopj čaklāk savus laukus nekā ģermāņi savā laiskumā. Viņi esot arī vienīgā tauta, kas vācot dzintaru.
Taču mūsu sentēvi sevi nesauca ne par aistiem, ne par baltiem, bet dalī jās vairākās ciltīs ar dažādiem nosaukumiem. Sevišķi, sākot ar 9. g. s., viņiem nācās arvienu vairāk saskarties ar zviedriem un dāņiem. Tāpēc
šinī laikā ziņas par senās Latvijas iedzīvotājiem kļūst skaidrākas un pilnīgākas.
Latvijas ziemeļu novados — ziemeļrietumu Vidzemē un Kurzemes pussalas ziemeļos joprojām dzīvoja kāda somu-ugru tauta, ko sauca par lībiešiem jeb līviem.
Kurzemes lielākā daļa atradās rietumlatviešu cilts — kuršu rokās. Viņi arī devuši nosaukumu šim Latvijas apgabalam — Kursa, Kurzeme. Kuršiem bija lemts kļūt par drosmīgiem jūras braucējiem, un viņu vārds kļuva pazīstams tālu svešās zemēs. Kuršu novadi dienvidos robežojās ar seno prūšu un dienvidaustrumos ar zemaišu (rietumleišu) apgabaliem.
Uz austrumiem no kuršiem, tajā auglīgajā līdzenumā, pa kuru tek Lielupe ar tās pietekām, dzīvoja lepnie un bagātie zemgaļi. Varbūt šis vārds nozīmē „ziem- gaļi" — tie, kas no baltiem pirmie bija nonākuši vistālāk uz ziemeļiem. Zemgaļi kļuva slaveni ar savām cīņām pret krieviem un vāciešiem. Viņu karš ar pēdējiem ilga turpat 100 gadu.
Starp Zemgali un Daugavu atradās sēļu novadi. Domā, ka sēļi bija tuvi radinieki senajiem latgaļiem, kas dzīvoja Latgalē un austrumu Vidzemē. Latgaļu kaimiņi rietumos bija lībieši, ziemeļos — lībiešiem radniecīgie igauņi, bet austrumos krievi (kriviči).
Latgaļiem bija jākļūst par Latvijas austrumu robežu sargiem. Par viņu cīņām vēl tagad liecina daudzie pilskalni viņu novados.
No latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem un kuršiem turpmākajos gadu simteņos izveidojās latviešu tauta. Par latviešiem laika gaitā kļuva arī lībieši.
Bet mūsu seno cilšu vārdi joprojām dzīvo Latvijas apgabalu nosaukumos.
„Gotu zemē atradu Kuršu vira kapu, Sveicienam tur noliku Sārtu kļava lapu." (V. Strēlerte)
Latgaļiem bi ja jāaizstāv senās Latvijas austrumu novadi pret krieviem, bet kuršiem nācās sargāt rietumu robežu. Šī robeža bija Baltijas jūra, un uzbrucējam tātad bija vajadzīga flote. Bīstamākie šai ziņā- bija zviedri un dāņi.
Šīs tautas jau 6.—7. g. s. sāka mēģināt uzbrukt citu zemju piekrastēm. Viņu galvenais mērķis sākumā bija laupīšana, vēlāk arī iekarošana. Laupīšanu toreiz neuzskatīja par negoda darbu, kā tas bija ar zagšanu. Zagli visi nicināja, bet veiksmīgs laupītājs bija varens un slavens vīrs. Tikai ja nebija iespējams laupīt, viņi dažkārt arī tirgojās.
Šos ziemeļniekus, kas tādā nolūkā devās pāri jūrai, sauca par vikingiem (varagiem, normaņiem). Laikmetu, kad viņu braucieni, laupīšana un iekarojumi notika sevišķi plašā mērā, apzīmē par vikingu laikmetu (800.—1050. g.).
Bet svešas piekrastes vilināja arī kuršus. Cīnoties ar ziemeļu vikingiem, viņi paši kļuva par bezbailīgiem jūrniekiem. Kuršu kuģi devās pāri jūrai un uzbruka kā dāņu, tā zviedru krastiem un salām. To viņi darīja, gan lai atriebtos par svešinieku uzbrukumiem, gan lai iegūtu mantu, slavu un godu. — Ne par vienu latviešu cilti no šiem laikiem tk v tik daudz ziņu kā par kuršiem.