Lai angļu parlamentā atskan strīdi
Bet varenībā pieaug valsts tur brīvi.
Tik partijas dod tautai brīvu dzīvi."
(Zviedru dzejnieks Jēkabs Vallenbergs, 1746.—78.)
Latvijas valsts pirmie gadi (1918.—20.) ir iegājuši vēsturē ar nosaukumu — brīvības cīņu laiks.
No 1920. līdz 1934. gadam valsts vara Latvijā ir tautas vēlētu pārstāvju rokās. Līdz 1922. g. šo tautas pārstāvju sanāksmi sauc par Satversmes sapulci, pēc tam par Saeimu (skat. 105. un 106. nod.). Šo laiku (1920.—34.) tādēļ mēdz dēvēt par demokrātisko vai parlamentāro laikmetu. Tautas mutē bieži lietots apzīmējums ir — „Saeimas laiki".
Šajos gados valda vislielākā domu, rakstu un biedrošanās brīvība, kā arī tiek paveikts lielais valsts atjaunošanas darbs.
Par Latvijas pirmo valsts prezidentu Saeima 1922. gadā ievēl advokātu Jāni Čaksti. Jaunībā viņš bija darbojies kopā ar Kr. Valdemāru Maskavā (skat. 69. nod.) un visu turpmāko laiku atradies redzamāko latviešu darbinieku un valstsvīru rindās. Ar savu gudro un taisnīgo rīcību Čakste iegūst visas tautas un politisko partiju uzticību un nodibina cieņu pret valsts prezidenta amatu. Pēc trīs gadiem Saeima to par jaunu ievēl augstajā postenī, ko viņš pilda līdz savai nāvei 1927. gadā. Jelgavā Čakstem uzceļ pieminekli.
No 1927. līdz 1930. gadam valsts prezidents ir advokāts Gustavs Zemgals, kas 1918. g. 18. novembri vadīja Latvijas valsts proklamēšanas sēdi (skat. 94. nod.). Viņa laikā Latvijā viesojas Zviedrijas karalis Gustavs V, un prezidents Zemgals savukārt apmeklē Zviedriju 1929. g. Kā Čakste, tā Zemgals pieder Demokrātiskā centra partijai.
Trešais Latvijas prezidents ir Zemnieku savienības loceklis, advokāts (vēlāk tiesnesis) Alberts Kviesis (1930.—36. g.). Viņa laikā notiek lielākas pārmaiņas valsts dzīvē.
Pirmo trīs valsts prezidentu laikā Latvijā nomainās 19 valdības (ministru kabineti). Katras valdības mūžs caurmērā drusku pārsniedz 10 mēnešus, kas nav daudz. Tomēr valdību maiņas Latvijā nav tik biežas kā Vācijā, Francijā un Igaunijā. Tur valdības caurmērā mainās katru astoto mēnesi, vai pat ātrāk.
Valdību maiņas Latvijā visumā nenozīmē pārāk lielu svārstību valsts dzīvē. Ministru prezidenta amatā parasti mainās neliels skaits redzamāko valstsvīru. Tā K. Ulmanis 8 reizes ir ministru prezidents, Z. Meiero- vics, M. Skujenieks, H. Celmiņš — katrs 2 reizes.
Iemesls valdību maiņām ir lielais partiju un grupu skaits, kas apgrūtina valdības sastādīšanu un darbu. Latvijas pārāk brīvais vēlēšanu likums ļauj arī ļoti mazām grupām ar saviem kandidātu sarakstiem piedalīties Saeimas vēlēšanās un iegūt sev kādu pārstāvi.
Šo iespēju izmanto nevien dažādas sīkas polītiskas partijas, bet arī dažādu tautību (vācieši, krievi, žīdi, poļi) un baznīcu piederīgie.
Tā ka nevienai partijai Saeimā nav vairākuma, tad, valdību sastādot, jāvienojas ar daudz un dažādām grupām („jāsastāda koalicija"). Katra partija un grupiņa nāk ar savām prasībām un iebildumiem, kādēļ koalici- jas sastādīšana tautas mutē iegūst zobgalīgo apzīmējumu — „partiju andele".
Nelaimīgā kārtā abas lielākās partijas — sociāldemokrāti („kreisais spārns") un Zemnieku savienība („labais spārns") nespēj saprasties savā starpā un kopīgi apvienoties valdībā, lai atbrīvotos no sīko grupiņu ietekmes Sociāldemokrāti pa lielākai daļai atrodas opozicijā.
Vidū starp kreiso un labo spārnu atrodas „centrs". Tanī ietilpst mēreno pilsoņu (liberāļu) pārstāvji, un tas sastādās no vairākām nelielām partijām — Demokrātiskā centra, Progresīvās apvienības u. c.
Pēc agrārās reformas nodibinās atsevišķa Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija, kas atņem daļu vēlētāju sociāldemokrātiem un Zemnieku savienībai. Vairākās partijās sašķēlušies ir arī latgalieši.
No 1928. līdz 1933. g. ar „strādnieku un darba zemnieku nosaukumu" Saeimā iekļūst arī daži komūnistu deputāti, lai gan komūnistu partija Latvijā ir aizliegta. Tie nikni uzbrūk galvenā kārtā sociāldemokrātiem, garās runās slavina Maskavu un visādi traucē Saeimas darbu. 1933. gadā tos beidzot ar pašas Saeimas lēmumu izdod tiesai par pretvalstisku darbību.
šķelšanās daudzās partijās un šo partiju strīdi, protams, nenāk par labu Augstā nama (tā dēvē Saeimu) slavai un cieņai. Tomēr jāatzīst, ka ar visu to tautas vēlētie pārstāvji paveic lielu un nozīmīgu dzīves atjaunošanas un valsts izveidošanas darbu.
Bet 1930-to gadu sākumā jūtami pieaug nemiers par Saeimas darbību un tās vēlēšanu kārtību. Tam ir vairāki iemesli.