„Vai atceries vēl, draugs, kā sacēlās pret mums
No visiem ielu stūriem nāvīgs saiutums?" (E. Virza)
Ap 1929. gadu Amerikas Savienotajās Valstīs iestājas grūtas dienas. Strauji sāk krist akciju un citu vērtspapīru kursi. Vairākas lielas bankas nonāk maksāšanas grūtībās. Rodas sajukums un neuzticība saimnieciskajā dzīvē. Saražotām precēm sāk trūkt pircēju, krīt preču cenas, .fabrikām pietrūkst darba. Daudzi rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi nespēj vairs pastāvēt un bankrotē. Miljoniem strādnieku kļūst bezdarbnieki.
Nākošos gados tas pats notiek Eiropā. Visur vairojas bezdarbs un nedrošība par rītdienu. Ir sākusies pasaules lielā saimnieciskā krize, ko vēl tagad daudzi labi atceras.
Ļaudis kļūst nemierīgi un satraukti. Daudzās valstīs paceļas neapmierinātas balsis pret valdību un valsts iekārtu. Kornūnisti mēģina izmantot saimnieciskās grūtības, lai kūdītu pret likumīgajām valdībām, cerot sagrābt varu savās rokās. Citi domā, ka nepieciešama stiprāka valsts vara. Tādēļ jāierobežo jeb pienīgi jāaizliedz politiskās partijas un valsts vadītājiem jādod lielākas tiesības.
Rodas uzņēmīgi un enerģiski vīri, kas vāc piekritējus, lai cīnītos par augstākās varas iegūšanu valstī. Tie aicina visus apvienoties viņu vadībā, nopeļ visas pārējās partijas un dēvē sevi par tautas vadoņiem.
Jau 1920-tajos gados dažās valstīs bija gāztas demokrātiskās valdības. Tur vara lielākā vai mazākā mērā bija nonākusi kāda vadoņa un viņa piekritēju rokās. To sauc par diktātūru jeb autoritāru valsts iekārtu. 1922. gadā Itālijā varu bija sagrābis fašistu vadonis Musolini, 1926. gadā notika valsts apvērsumi Polijā (māršals Pilsudskis) un Lietuvā (Valdemaras un Smetonas).
Saimnieciskās grūtības 1930-to gadu sākumā veicina fašisma (vadonības piekritēju) ietekmes pieaugšanu visā pasaulē. Arī tādās demokrātiskās valstīs kā Anglijā un Zviedrijā nodibinās fašistiem līdzīgas partijas ar saviem vadoņiem (piem., sers Moslejs Anglijā).
1933. gadā Vācijā varu iegūst nacionālsociālistu („nacistu") vadonis Ādolfs Hitlers. Fašisma un nacisma viļņi tagad kāpj arvienu augstāk. 1934. gada februārī valsts apvērsumu piedzīvo Austrija, bet martā — Igaunija (prezidents Petss).
Jāievēro, ka ir liela starpība starp diktātūrām dažādās zemēs. Dažās valstīs vadoņi rīkojas ar lielu bardzību un nežēlību, piem., Vācijā. Tur likvidē visas agrākās partijas, atceļ rakstu un biedrošanās brīvību un nesaudzīgi vajā tos, kas nepakļaujas jaunajam vadonim. Citās valstīs, piem., Igaunijā, varas ieguvēji apmierinās ar nelieliem ierobežojumiem partiju un pilsoņu dzīvē.
Latvija ar savu demokrātisko valsts iekārtu ir kļuvusi par salu dažādu autoritāru valstu vidū.
1931. gadā pasaules saimnieciskā krize kļūst stipri jūtama arī Latvijā. Daļa strādnieku (ap 14.000) paliek bez darba, un arī zemnieki nonāk grūtībās. Grūti ir pārdot ražojumus ārzemēs, kādēļ jāsamazina ievedumi, un valstij ar dažādiem rīkojumiem jāiejaucas saimnieciskajā dzīvē.
Latvijai tomēr krizes laikus izdodas samērā vieglāk pārvarēt nekā daudzām citām valstīm. Bezdarbniekus norīko tā sauktos sabiedriskos darbos (ceļu būvēs u. c.) vai arī tiem maksā pabalstus. Zemniekiem izsniedz valsts piemaksas, lai atmaksātos ražošana, daudzām ārzemju precēm paaugstina ievedmuitas, lai aizsargātu pašu zemes rūpniecību. Ap 1934. gadu galvenās grūtības ir jau aiz muguras, un dzīve atkal sāk iet uz augšu.
Tomēr grūtie gadi ir atstājuši pēdas arī Latvijā. Nemanīts nav palicis arī fašisma uzvaras gājiens Eiropā. Šais gados pieaug pārmetumi un uzbrukumi Saeimai un daudzajām partijām. Tās vaino saimnieciskajās grūtībās, pārmet tām nespēju un negodību. Parādās apgalvojumi, ka 1922. gada satversme „neiet", ka jāizbeidz „partiju andele" un jādod lielāka vara valsts prezidentam.
Visasāk pret Saeimu un politiskajām partijām (kā labajām, tā kreisajām) vēršas 1930. gadā dibinātā Pērkonkrusta organizācija. Tanī iestājas vairāki tūkstoši jauniešu, it īpaši studenti. Tie sevišķi nemierā ar cittautiešu grupu ietekmi Latvijas valdībā. Ar saukli ,.Latviju latviešiem! Latviešiem darbu un maizi!" viņi sludina fašismam līdzīgas iekārtas ievešanu.
1934. gada rudenī jānotiek 5. Saeimas vēlēšanām. Arī Pērkonkrusts gatavojas vēlēšanu cīņai un asi uzbrūk pārējām partijām un to vadītājiem, visvairāk Kārlim Ulmanim.
5. Saeimas vēlēšanas tomēr nekad nenotiek.
Valsts apvērsums Latvijā nav pa spēkam ne komunistiem, ne Pērkonkrustam. Šīs grupas ir daudz par mazām un tām nav ietekmes svarīgākās valsts dzīves nozarēs.
Bet nemiers ar Saeimu un daudzajām partijām saimnieciskās krizes gados izplatās samērā plašās iedzīvotāju aprindās. Stāvoklis kļūst nopietns, kad pret līdzšinējo kārtību nostājas daži ievērojami valstsvīri.
1933. gada rudenī Zemnieku savienība iesniedz Saeimai priekšlikumu grozīt 1922. gada satversmi. Priekšlikums paredz lielāku varu valsts prezidentam, kurš jāievēl tautai, un Saeimas tiesību ierobežošanu. Šiem grozījumiem tomēr Saeimā nav vairākuma. Sociāldemokrātu partija norāda, ka pietiek grozīt vēlēšanu likumu tā, lai sīkās partijas un grupas izslēgtu no Saeimas. Tad parlaments kļūst spējīgs labāk strādāt,un izbeigtos ,,partiju andeles". Nekādu vienošanos panākt neizdodas.
Iespējams, ka jau 1933. gadā Zemnieku savienības līders Kārlis Ulmanis ir klusībā izšķīries pārņemt varu savās rokās. Tajā gadā viņš ilgāku laiku pavada Vācijā un iepazīstas ar tās jauno, uz vadonības pamatiem dibināto, iekārtu.