,ne demokrātijai, ne ari laikam šim —
Šo dziesmu dziedāt tik man tevim — karalim." (E. Virza)
Kārlim Ulmanim bija lieli nopelni Latvijas valsts dibināšanā (skat. 94. nod.) un orīvības izcīnīšanā. Visu brīvības cīņu laiku viņš bija ministru prezidents. Tomēr Saeimas laikmetā arī viņš tiek iejaukts partiju strīdos un „andelēs", un tā slavas spožums bija stipri nobālējis. Ceturtās Saeimas vēlēšanās 1931. g. daudzi
Zemnieku savienības vēlētāji bija pat svītrojuši viņa vārdu no vēlēšanu listēm. Arī pati partija bija zaudējusi daļu no agrākajiem piekritējiem (1920. g. Zemnieku savienība iegūst 17,8%, bet 1931. g. tikai 12.2% no visām balsīm). Piektās Saeimas vēlēšanās varēja sagaidīt vēl lielākus zaudējumus sakarā ar Pērkonkrusta piedalīšanos vēlēšanu cīņā. To novērst un savu autoritāti atgūt K. Ulmanis cer ar apvērsuma palīdzību.
Šo Ulmaņa slepeno nodomu, kaut arī negribot, veicina sociāldemokrātu partijas nostāja. Tā ir vecākā un lielākā latviešu politiskā partija. Tai ir slavena vēsture un ievērojami nopelni latviešu tautas cīņās pret svešiem apspiedējiem (skat. 75., 77., 78. nod.).
L.S.D.S.P. ir ļoti kreisi noskaņota un arī Latvijas laikā turas pie mācības par šķiru cīņu (t. i. pie Marksa nodibinātiem uzskatiem — „marksisma"). To varēja labi saprast nebrīvības laikos, kad latvieši cīnījās pret cara patvaldību un Baltijas baronu privilēģijām. Bet laiki bija mainījušies.
Kad Latvijas brīvvalstī izdarīja zemes reformu, tad lielākā daļa agrāko bezzemnieku kļuva par zemes īpašniekiem. Vispār nebija vairs tik dziļu plaisu šķiru starpā kā agrāk. Sociāldemokrātu aicinājumi uz „šķi- ru cīņu" atrada arvienu vājāku atbalsi.
Jaunā latviešu paaudze, kas uzauga brīvības laikā, bija ļoti nacionāli noskaņota. Tai sociāldemokrātu saukļi par vispasaules proletāriešu apvienošanos un šķiru cīņu šķita nevajadzīgi un nelatviski. Kādreiz tik slavenie sarkanie karogi, zem kuriem 1905. gadā pulcējās lielākā tautas daļa, tagad vairs nespēja sajūsmināt. Tie nepatīkami atgādināja līdzīgās komūnistu krāsas un tādēļ dabūja nicīgus apzīmējumus.
Ja sociāldemokrāti gribēja paturēt savu ietekmi tautā, tiem vajadzēja atrast jaunu, laikam piemērotu partijas programmu. Tā rīkojās rietumvalstu strādnieku partijas (Anglijā, Skandināvijā u. c.) un guva labus panākumus.
Nelaimīgā kārtā latviešu soc.-dem. partijas vadība atradās ļoti kreisi noskaņotu vadoņu rokās (Fr. Men- ders, A. Buševics). Šie vīri ietiepīgi turējās pie agrāko laiku uzskatiem un veda partiju no zaudējuma uz zaudējumu. Ja 1920. g. soc.-dem. ieguva gandrīz 39% no visām vēlētāju balsīm, tad 1931. g. vairs tikai ap 19%.
Vēl ļaunāka bija soc.-dem. atteikšanās sadarboties valdībā („dibināt lielo koaliciju") ar pilsoņu partijām, ja tiem nedod galveno noteikšanu. Sadarbību aizstāvēja gan soc. dem. labais spārns (F. Cielēns, Dr. P. Kalniņš), bet nespēja grozīt partijas vadības nostāju. Savas nepiekāpības dēļ soc. dem. tad arī gandrīz vienmēr bija valdības pretinieku rindās. Tas apgrūtināja stabilas valdības sastādīšanu, veicināja sīko grupu ietekmi un mazināja sociāldemokrātu nozīmi valsts dzīvē. Galu galā tas ļoti vājināja demokrātisko valsts iekārtu un tās aizstāvēšanu.
Tuvredzīgie soc. dem. vadītāji līdz pat pēdējam netic, ka varētu notikt valsts apvērsums. 1934. g. 2. martā viņi palīdz Zemnieku savienībai gāzt Bļodnieka (Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas līdera) valdību. Pēc tam ar dažādu sīku partiju un cittautiešu atbalstu par ministru prezidentu nāk Ulmanis.
Pērkonkrusts sakarā ar to izlaiž zobgalīgu uzsaukumu, nosaucot Ulmani par „drūmā pārejas laikmeta traģikomisko figūru". — Sociāldemokrātu līders Fr. Menders partijas kongresā (5.—6. maijā, 1934.) izsakās: „Nekur nav rakstīts, ka Latvijā jābūt fašistu diktātūrai. Fašisma uzplūdi jau iet mazumā."
Kā Pērkonkrusta, tā sociāldemokrātu vadoņi dziļi maldījās.