Sveika pilsēta, tu karogotais mežs,
Trauksmē, liksmē, zaļā maijā savā …" (j. Medenis)
1934. gada 15. maija naktī Rīgas ielās parādās karaspēka daļas un aizsargu vienības. Tās ātri un bez šāviena ieņem visas svarīgākās valsts ēkas, Tautas namu un citas sociāldemokrātu mītnes. Tajā pašā laikā apcietina lielu skaitu sociāldemokrātu un arī dažu citu partiju (sevišķi pērkonkrustiešu) vadoņu.
Lielākai ļaužu daļai šīs nakts notikumi paiet pilnīgi nemanīti. Otrā rītā pārsteigtie Rīgas iedzīvotāji ielās lasa valdības paziņojumu, ka pārtraukta Saeimas un politisko partiju darbība, un Latvijā atjaunota tautas vienība. Valstī tiek izsludināts izņēmuma (pastiprinātas apsardzības) stāvoklis, turpmāk tiks izstrādāta jauna Latvijas satversme. Paziņojumu parakstījuši ministru prezidents Kārlis Ulmanis un kara ministrs ģen. Jānis Balodis.
Līdzīgi notikumi norisinās arī citās lielākās Latvijas pilsētās. 16. maijā galvaspilsētā no laukiem turpina ierasties apbruņotas aizsargu nodaļas. Latvijā vienā naktī ir mainījusies valsts iekārta. „Saeimas laiki" ir beigušies.
Apvērsums izdevies tik viegli un ātri tādēļ, ka to izdarījusi pati valdība. Galvenie „15. maija vīri" ir K. Ulmanis, J. Balodis, aizsargu vadītājs Alfrēds Bērziņš un Rīgas garnizona priekšnieks ģen. K. Berķis. No bruņotajiem spēkiem lielāko lomu spēlē 5. Cēsu kāj-
nieku pulks, Vidzemes vieglās artilērijas pulks, Rīgas un Jelgavas aizsargu pulki.
Sagatavošanās ir notikusi ļoti slepeni, un par to zinājuši tikai nedaudzi Ulmanim tuvi ļaudis. Valsts prezidents A. Kviesis, pārējie valdības locekļi un armijas komandieris ģen. M. Peniķis par apvērsuma plānu iepriekš neko nezina. Ģen. Peniķa amatā drīz vien nāk ģen. Berķis.
Vara tagad ir Ulmaņa rokās, un viņš sastāda jaunu valdību. Tanī pieaicina arī dažus citu (slēgto) partiju pārstāvjus. Tā sabiedrībā plaši pazīstamais M. Skuje- nieks (Progresīvā apvienība) kļūst ministru prezidenta biedrs.
Ap 400 (pavisam apcietina ap 2000) apcietinātos politiskos pretiniekus ilgāku laiku tur koncentrācijas nometnē Liepājā. Nometni likvidē 1935. gada maijā. Vairākiem Saeimas deputātiem piespriež cietuma sodus, kas rada sašutumu demokrātiskajās rietumu valstīs. Arī Pērkonkrusta vadoni Gustavu Celmiņu notiesā un pēc tam izraida no Latvijas.
Kā latviešu tauta skatās uz pārmaiņām valsts dzīvē? — Nav iespējams noteikti atbildēt uz šo jautājumu. Katrā ziņā Ulmanis varas pārņemšanai bija izvēlējies izdevīgu brīdi. Saeimas un politisko partiju cieņa bija stipri mazinājusies. Daudzus kaitināja biežās valdību maiņas un tas, kā cittautiešu deputāti to izmantoja savā labā. Apvērsumu izdarīja brīvības cīņu vadoņi — valsts pirmais ministru prezidents un tā laika nacionālās armijas virspavēlnieks. Tas piešķīra varas pārņēmējiem zināmu spožumu un atsauca atmiņā slaveno valsts tapšanas laiku. Apvērsums bija noritējis gludi un bez asins izliešanas. Tādēļ vispārīgais noskaņojums bija samērā gaišs un mierīgs. Ulmanis bija parādījis uzņēmību un drosmi, viņa pretinieki—padevušies bez cīņas. Bez tam —- uzvarētājam parasti mēdz uzgavilēt. Ja tāds patstāvīgs dzejnieks kā J. Medenis jūsmīgi apsveica notikušo (dzejolis „16. maijs"), tad jādomā, ka tas nāca viņam no sirds. Stiprāku valsts varu toreiz vēlējās daudzi latvieši.
Bet Ulmanis nedeva tautai iespēju izteikt domas šajā jautājumā. Tautas nobalsošana nekad nenotika.
Vai 15. maija apvērsums bija vajadzīgs? Par to vēl joprojām latviešu starpā domas dalās.