„Vadoņa ceP ir tautas ceļi." (Vadonības laiku sauklis)
No 1934. gada maija līdz 1940. gada jūnijam valsts vara Latvijā atrodas Kārļa Ulmaņa rokās. Viņa drošākais balsts ir latviešu zemnieki un stiprā aizsargu organizācija. Visus šos gadus viņš ir ministru prezidents un no 1936. gada arī valsts prezidents. Šim vēstures posmam tauta ir devusi nosaukumu — Ulmaņa laiki.
Saimnieciskā ziņā tas palicis atmiņā kā labklājības un uzplaukuma laiks. Visā pasaulē atkal ir iestājusies liela rosība saimnieciskā dzīvē. Grūtie gadi ir pārvarēti. Latvija 1930-to gadu otrā pusē piedzīvo savas labākās dienas. Jaunā paaudze tad vairs tikai no grāmatām zina, ka kādreiz šī zeme bijusi satriekta drupās un postā. Tā Latvija, kurā viņa aug, lepojas ar pārtikušām zemnieku sētām, labi koptiem laukiem un skaistiem ganāmpulkiem.
Pilsētas aug, un dzīve tur kļūst arvienu straujāka. Latviešu lepnums un Latvijas sirds — Rīga, var sa-
censties ar jebkuru Rietumeiropas pilsētu. Tur nozūd vecas un neizskatīgas celtnes, lai atdotu vietu jaunām un modernām. Pa plašajām, asfaltētajām ielām rit dzīva satiksme. Visur redz labi ģērbtus un priecīgus ļaudis. Rīgas veikalos var pirkt vismodernākos tērpus un modes priekšmetus, Rīgas kinoteātri izrāda visjaunākās filmas (ātrāk, piem., nekā Stokholmā). Rīga ir jautra pilsēta, kur dzīve neapklust ne dienu, ne nakti. Tās lielie parki, apstādījumi un alejas piešķir tai sevišķu svaigumu un skaistumu. Vasarā pilsēta, šķiet, iegrimusi puķēs un zaļumos. Ārzemnieki, kas to apmeklējuši 1930-tos gados, vēl ilgi pēc tam jūsmīgos vārdos slavē „šo pērli pie Baltijas jūras." Turklāt Rīga šai laikā pieder pasaules tīrākajām pilsētām. Kas to nav redzējis, tam pat grūti iedomāties, kāda spodrība tur valdījusi.
Vistuvāk Ulmanim pie sirds tomēr ir Latvijas lauki. Lauksaimniecība ir Latvijas saimniecības pamats, un par to prezidents arī rūpējas pirmām kārtām (Ulmanis pats pēc izglītības ir agronoms). Viņa laikā tiek daudz paveikts, lai celtu lauksaimniecības ražību, modernizētu darba paņēmienus un padarītu lauku dzīvi skaistāku un daudzpusīgāku. Šim nolūkam kalpo arī 1929. g. dibinātā Mazpulku jaunatnes organizācija, kas izveidota pēc A. S. V. „F.H.Club" parauga.
Zemnieki arī pilnā mērā atzīst Ulmaņa centienus un ar sajūsmu apsveic prezidentu katru reizi, kad tas apceļo lauku novadus, visus uzmudinādams un pamācīdams. Pats viņš labprāt mīl dēvēt sevi par ,,zemes saimnieku", un kā tāds arī jūtas un rīkojas.
Tajā pašā laikā turpina augt Latvijas rūpniecība. Ar jaundibinātās Latvijas Kreditbankas palīdzību valsts pārņem savā rīcībā vairākus cittautiešu uzņēmumus un bankas. Latviešu pārsvars ari šinīs nozarēs kļūst arvienu lielāks.
Latviskāka kļūst arī izglītības un kultūras dzīve. Saeimas laikos cittautiešu deputāti par mainīgo valdību atbalstīšanu bija izspieduši dažādas nepamatotas priekšrocības un atbalstus mazākuma tautībām. Tā, piemēram, pastāvēja sveštautiešu ģimnāzijās ar valsts pabalstu, kurās bija tikai daži desmiti skolnieku. Tas tagad tiek novērsts.
Latviskas parašas un svētki nāk lielākā godā. Prezidents pats labprāt mīl ierasties šādos svētkos un redzēt tautu līksmojamies.
Lai veicinātu sekmīgākas studijas, studentiem piešķir ļoti plašus valsts pabalstus (stipendijas 80—100 latu mēnesī). Izcilo mākslinieku un zinātnieku apbalvošanai un vispār par nopelniem tautas un valsts labā 1937. g. nodibina ,,Tēvzemes balvu". To piešķir ik gadus 15. maijā.
1935. gadā Ulmanis nāk ar ierosinājumu, kas iegūst nosaukumu — ,,draudzīgais aicinājums". Ar to ikviens tiek pamudināts atcerēties savu pirmo skolu, ziedojot tai grāmatas, gleznas vai mācības līdzekļus. Trīs gadu laikā Latvijas tautskolas saņem vairāk nekā 1.2 milj. grāmatu, ap 0,5 milj. latu naudā un citas ievērojamas vērtības.
Lai sekmētu latviešu vēstures pētīšanu, 1936. g. dibina Vēstures institūtu. Tā direktors ir prof. A. Ten- telis, vicedirektori — prof. Fr. Balodis un prof. A. Švābe. Institūtam ir ievērojami nopelni vēstures zinātnes laukā. Un tie nav vienīgie Ulmaņa valdības ierosinājumi un sasniegumi.
Bet viņa valdīšanas laikam netrūkst arī ēnas pušu. 16. maijā apsolīto satversmi nekad neizstrādā. Tādēļ
Ulmaņa vara nebalstās uz likumīga pamata. 1922. gada satversmi neatceļ, bet tās noteikumus neievēro. „Va- doņa griba ir likums", mēdz teikt prezidenta piekritēji šinī laikā. Šī iemesla dēļ no valdības 1938. gadā aiziet M. Skujenieks. Arī ģen. Balodim tādēļ rodas nesaskaņas ar Ulmani.
Prezidents necieš patstāvīgus ļaudis savā tuvumā un vēlas, lai visi paļaujas ,,valsts saimnieka" gribai. Tāpēc ne vienmēr spējīgākie ļaudis nokļūst svarīgākajos posteņos. Ar laiku Ulmanis arvienu vairāk iejūtas vienīgā noteicēja lomā. Prezidenta vietā viņu sāk dēvēt par tautas vadoni.
Par slavināšanu sevišķi rūpējas Sabiedrisko lietu ministrija, kuras priekšgalā nāk viens no 15. maija apvērsuma dalībniekiem, Alfrēds Bērziņš. Tā jūtami ierobežo runas, rakstu un biedrošanās brīvību. Slēdz ap 1000 dažādu biedrību, daudzus laikrakstus un žurnālus. Slimokases un strādnieku arodbiedrības nāk valsts uzraudzībā. Pakalpīgus žurnālistus un rakstniekus uzmudina sacerēt slavinājumus vadonim, bet citus nobīda malā.
Šī rīcība daudziem nepatīkami atgādina paņēmienus, ko lieto citās diktātūras zemēs — Pad. Savienībā, Vā- cijā, Itālijā. Tas attālina Latviju no draudzīgajām rietumu lielvalstīm, kur pastāv demokrātiskā iekārta.
Rakstos un runās noniecina agrāko demokrātisko laikmetu un tā darbiniekus. To apzīmē par „partiju strīdu laikmetu", pasvītro tā ļaunās puses, bet noklusē to, kas tur bijis labs un kas tajā laikā paveikts.
Ulmaņa valdīšana gan nekad nekļūst sevišķi barga un varmācīga, kā tas ir Staļina Padomju Savienībā un Hitlera Vācijā. Neviens Ulmaņa pretinieks netika sodīts ar nāvi vai ilggadīgu cietuma sodu. Lielāks skaits
agrāko Saeimas deputātu (kas bijuši tautas pārstāvji vismaz 15 gadus) saņēma valsts pensijas. Bet tomēr Latvijas valsts iekārta šajā laikā jāsauc par diktātūru (vienas personas valdīšanu), kaut arī samērā maigu.
Nekādu tautas pārstāvniecību Ulmanis nepieļauj. Tai vietā pēc Italijas parauga sāk dibināt dažādu arodu (tirgotāju, rūpnieku, amatnieku u. 1.1.) padomdevēju iestādes — kameras. To nozīme ir niecīga.
Visbīstamākais tomēr ir, ka tautu Ulmaņa laikmetā atradina patstāvīgi domāt un interesēties par valsts lietām. Neviena politiska partija vairs nedarbojas, arī Zemnieku savienību likvidē. Par visu rūpējas tagad vienīgi vadonis. Nav neviena, kas kontrolētu un sekotu viņa rīcībai. Dažreiz paceļas bažīgas balsis: „Kas notiks, ja Ulmanis pēkšņi nomirst?" — Neviens uz to nevar atbildēt.
Aizrāvies ar saimnieciskās dzīves celšanu, prezidents atstāj novārtā valsts aizsardzību. Pastāv gan valsts aizsardzības fonds, bet jauni, moderni ieroči netiek gādāti. Latvija paļaujas uz Tautu savienību un dažādiem neuzbrukšanas līgumiem, kas noslēgti ar lielajām kaimiņvalstīm.