„Es senais krustnesis, es pazīstams ar viltu —
Sniegs tevi Čingishans pa dzīvu miroņtiltu." (Andrejs Eglitis)
1930-to gadu otrā pusē Vācijas vadoņa Hitlera rīcība sāk apdraudēt pasaules mieru. Jau 1933.
1939. gada 1. septembrī ar Vācijas uzbrukumu Polijai iesākas otrais pasaules karš (1939.—1945.). Arī Latvijas vadonis tiek nostādīts grūtu jautājumu priekšā. Kā viņš iztur šos pārbaudījumus?
g. Vācija izstājas no Tautu savienības un sāk bruņoties. Izmantojot citu valstu miermīlību, Hitlers 1935. gadā atklāti lauž Versaļas miera līgumu un pasludina Vācijā vispārēju kara klausību. Nākošā gadā vācu karaspēks iesoļo Reinzemē, kur vāciešiem pēc pirmā pasaules kara nebija atļauts turēt bruņotus spēkus.
Drīz pēc tam Hitlers noslēdz draudzības līgumu ar Italijas vadoni Musolini un Japānu.
1938. gada pavasarī vācu nacistu vadonis jūtas jau tik drošs, ka pavēl savam karaspēkam ieņemt Austriju. Neievērojot citu valstu protestus, Austriju pievieno Vācijai, ko Hitlers sāk dēvēt par „Lielvāciju".
Vēl tā paša gada rudenī Hitlers piespiež čechus atdot tam Čechoslovakijas pierobežu apgabalus — Sude- tiju, kur dzīvo lielāks skaits vāciešu. Visu to viņam izdodas panākt, ar draudiem un melīgiem solījumiem. Katru reizi, kad Hitlers izdara kādu pārkāpumu, tas svinīgi paziņo, ka „tā ir pēdējā reize" un ka vairāk viņš neko neprasīs.
Bet jau 1939. gada martā Hitlers pakļauj sev visu Čechoslovakiju un atņem Lietuvai Klaipēdas apgabalu.
Ir zināms, ka tagad Lielvācija vērsīsies pret Poliju un pēc tam atprasīs Anglijai agrākās Vācijas kolonijas. Tad angļu valdība paziņo, ka tā garantē (apņemas aizstāvēt) Polijas neatkarību un 1939. gada aprīlī pieņem lēmumu par vispārēju kara klausību Anglijā.
Vācu nacistu draudīgā izturēšanās stipri uztrauc arī Padomju Savienību. Tādēļ tā kādu laiku sāk tuvināties Francijai un Anglijai. Jau 1934.—35. g. Francija un Pad. Savienība mēģina noslēgt plašu aizsardzības savienību ar Austrumeiropas valstīm, par kādu 1927. gadā velti bija cīnījies Latvijas ārlietu ministrs F. Cie- lēns ( tā saukto „Austrumeiropas Lokarno" paktu). •
Bet Baltijas valstis šoreiz paskaidro, ka tās neviens neapdraudot, un tās gribot palikt neitrālas.
Latvijas ārpolitikas vadību K. Ulmanis ir nodevis Baltijas vācieša V. Muntera rokās. Tas ir veikls diplomāts un kā Latvijas ārlietu ministrs ieņem redzamu vietu Tautu savienībā. 1938. gadā to ievēl par Tautu savienības padomes priekšsēdi. Bet Munters neizmanto iespējas nodrošināt Latvijas starptautisko stāvokli. Cerības, ka Latvija varēs palikt ārpus lielvalstu sadursmēm, vēlāk izrādās aplamas.
Arī 1939. gada vasarā Latvija un pārējās Baltijas valstis noraida Anglijas, Francijas un Padomju Savienības piedāvājumu garantēt viņu neatkarību. Tai vietā baltieši slēdz neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju. Ar Padomju Savienību šādi līgumi jau pastāv.
Tajā laikā Vācija uzsāk slepenas sarunas ar Pad. Savienību. 1939. gada 23. augustā pasauli pārsteidz negaidīta vēsts — vācu nacisti un krievu boļševiki ir noslēguši neuzbrukšanas (draudzības) līgumu. Niknie ienaidnieki pēkšņi ir kļuvuši tuvi draugi. Tas nozīmē, ka Vācijai nodrošināta aizmugure austrumos, un tā var turpināt savus varas darbus pārējā Eiropā.
Ir atklāts noslēpums, ka Hitlers par to ir labi samaksājis Staļinam. Dažus mēnešus vēlāk angļu ārlietu ministrs Halifakss izsakās: „Slēdzot šo līgumu, Hitlera kungs pārdeva to, kas nebija viņa īpašums — Baltijas tautu brīvību." — Halifaksam ir taisnība, jo Hitlera un Staļina līgumam ir pievienota kāda slepena noruna. Tā nosaka, ka boļševiki var brīvi rīkoties Somijā un Baltijas valstīs.
Pirms 240 gadiem vācu muižnieka Patkula nodevība pakļāva Maskavas verdzībā tautas Baltijas jūras piekrastē (skat. 55. nod.). Lielvācijas vadoņa Hitlera no
devībai pret Eiropas tautām ir daudz lielākas un smagākas sekas.
Nopircis Staļina draudzību, Hitlers 1939. gada 1. septembrī sāk uzbrukumu Polijai. 3. septembrī Anglija un Francija paziņo, ka tās ir kara stāvoklī ar Vāciju.
Baltij as valstis pasludina, ka šajā sadursmē paliek neitrālas. Patiesībā tās ir pārdotas Maskavai.