„Nes pļāvējs sarkanais
Zem tukšā vārpu klēpja bendes cirvi."
(Andrejs Eglītis)
Par to, kas draud Baltijas valstīm, Latvijas valdība tiek brīdināta. Amerikas vēstnieks Maskavā ziņo Latvijas sūtnim Kociņam par Hitlera un Staļina slepeno vienošanos sakarā ar 1939. gada 23. augusta līgumu. Ārlietu ministrs Munters tomēr domā, ka „šimbrīžam tiešas briesmas nedraud ne no vienas puses".
Septembra mēnesī izmisuma pilnā cīņā pret Hitlera armijām iet bojā neatkarīgā Polijas valsts. Šīs cīņas beigu posmā Polijai no muguras uzbrūk arī Padomju Savienība un sagrābj savās rokās daļu no Polijas austrumu apgabaliem. Ir notikusi ceturtā Polijas sadalīšana (skat. 62. nod.).
Šī kara laikā Latvijā iesauc armijā dažus gada gājumus rezervistu, Rīgas priekšpilsētās novieto pozicijās zenitlielgabalus. Dažas poļu vienības atkāpjoties meklē patvērumu Latvijas territorijā (arī lielāks skaits poļu lidmašīnu) un tur noliek ieročus. Kad apklust cīņas Polijā, Latvijas armiju atkal samazina. Bet tikai tagad īstās briesmas sākas.
1939. gada 28. septembrī Igaunijas valdība paziņo, ka tā noslēgusi savstarpējas palīdzības līgumu ar Padomju Savienību. Krievi ieguvuši tiesības turēt 25.000 vīru lielu karaspēku vairākās vietās Igaunijā. Tas ir pārsteigums, jo igauņi par sarunām ar Maskavu nav latviešus iepriekš informējuši.
Pēc dažām dienām Latvijas ārlietu ministru aicina uz Padomju Savienību. 2. oktobrī Munters ierodas Maskavā. Staļins un padomju ārlietu ministrs Molo- tovs pieprasa, lai krieviem atļauj ierīkot bāzes (atbalsta punktus) Latvijā un tur novietot karaspēku. Padomju Savienībai jārūpējoties par savu drošību kara laikā. Molotovs paskaidro: „Muins vajaga neaizsalstošas jūras bāzes. Jau Pēteris Lielais gādāja par izeju uz jūru." Staļins piezīmē: „Vāciešu dēļ mēs varam jūs okupēt. Bet mēs negribam pārestību…" Boļševiku vadoņi apgalvo, ka neiejauksies Latvijas iekšējās lietās un neapdraudēs tās neatkarību.
Iesākas īsti austrumnieciska kaulēšanās. Krievi prasa atļauju turēt Latvijā 50.000 vīrus, bet nolaiž līdz 30.000. Staļins piebilst: „Jums nav ko bīties. Turiet paši 100.000. Jūsu strēlnieki bija labi, un jūsu armija labāka par Igaunijas armiju."
1939. gada 5. oktobrī Latvija paraksta tā saukto savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Savienību. Sarkanarmija iegūst bāzes Liepājā, Ventspilī un Pit- ragā (Kurzemes pussalas ziemeļu galā). No ārienes līgums ir nevainojams — boļševiki sola neiejaukties Latvijas valsts dzīvē un pēc kara beigām atvilkt savu karaspēku.
10. oktobrī līdzīgu līgumu paraksta Lietuva, un Staļins tai uzdāvina Polijai atņemto Viļņu. Visās trīs Baltijas valstīs ienāk padomju karaspēks un novietojas norādītajos atbalsta punktos. Pagaidām tas izturas klusu.
Latvijas valdība slavē līgumu kā ieguvumu valsts drošības stiprināšanā. Ārvalstis tomēr domā citādi — tas ir pirmais solis uz Latvijas brīvības iznīcināšanu. Arī Latvijas sūtņi ārzemēs (piem., sūtnis Dr. M. Valters Briselē un sūtnis V. Salnais Stokholmā) sūta brīdinājuma signālus Ulmanim un aicina darīt iespējamo neatkarības sargāšanai. Valdība atbild, ka nav pamata uztraukumam.
1939. gada oktobrī vācu valdība steidzas noslēgt ar Latviju, Igauniju un Lietuvu līgumus par vācu tautības pilsoņu pārvešanu uz Vāciju (t. s. repatriācijas līgumi). Brīvās Latvijas laikā attiecības latviešu un baltvācu starpā bija uzlabojušās. Senās pretešķības un nesaskaņas pamazām izbālēja. Daudzi vācieši tikai ar smagu sirdi šķiras no zemes, kur tie auguši. Bet tie neslēpj arī, kāpēc to dara — Latvija drīzumā kritīs boļševiku rokās. Ap 50.000 vāciešu atstāj Latviju, kādi 10.000 latviešu izmanto izdevību aizbraukt tiem līdz.
Šai laikā Padomju Savienībā izgatavo jau Baltijas valstu kartes armijas vajadzībām ar uzrakstiem padomju Latvija", „Padomju Lietuva".. . Galīgā Baltijas valstu pakļaušana tomēr novilcinās. Iemesls ir kādas tautas negaidīti spēcīgā pretestība Maskavas viltīgajiem plāniem.
1939. gada 5. oktobrī Staļins uzaicina arī Somiju ielaist sarkanarmiju tās territorijā un dot krieviem tur atbalsta punktus. Somija ir saglabājusi savu demokrātisko valsts iekārtu, un tur visus jautājumus apspriež parlaments. Somu valdība un tautas pārstāvji noraida krievu prasības.
30. novembrī sarkanarmija bez kara pieteikšanas pariet uzbrukumā. Somi tagad sastāda valdību, kurā ieiet pārstāvji no visām galvenajām partijām un vienprātīgi stājas pretī ienaidniekam.
Mazās somu tautas varonīgā cīņa saviļņo visu pasauli. Gaidītās vieglās uzvaras vietā boļševiku armijas cieš milzīgus asinainus zaudējumus. Tautu savienība pasludina Padomju Savienību par uzbrucēju un izslēdz to no sava vidus. Staļins aiz robežas ir jau sastādījis sev paklausīgu „valdību" no somu nodevējiem (Kūsinena „valdība"), lai tās vārdā sagrābtu visu Somiju savās rokās. Somu bezbailīgā pretestība šos nodomus izjauc. Karam ieilgstot, tajā gatavojas iejaukties rietumu lielvalstis, un 1940. gada 12. martā Padomju Savienība slēdz mieru. Somijai gan jāatdod vairāki apgabali, bet tās neatkarība ir glābta. Somi ir parādījuši pasaulei, ka tie gatavi cīnīties un mirt par savu brīvību. Otrā pasaules kara vēsturē slavenākās lapaspuses neapšaubāmi ir tās, kas stāsta par somu tautas varoņdarbiem.
Kaujām beidzoties (tās dabūjušas nosaukumu — „ziemas karš"), somu virspavēlnieks māršals Maner- heims izdod pēdējo pavēli. Tanī, starp citu, teikti šādi lepni, bet patiesi vārdi:
„Karavīri Somijas slavenajā armijā!
. .. Mums ir lepnā apziņa, ka mums no vēstures ir uzlikts uzdevums, ko mēs joprojām pildām — sargāt rietumu pasaules civīlizāciju, kas kopš gadu simteņiem ir bijusi mūsu mantojums. Bet mēs arī zinām, ka mēs līdz pēdējam grasim esam samaksājuši savu parādu (par šo civīlizāciju) rietumu pasaulei."
Ar aizturētu elpu latviešu tauta un tās karavīri ir sekojuši somu apbrīnojamai cīņai un Somijas valdības nelokāmajai un gudrajai nostājai. Bet latvieši nedrīkst parādīt, ko viņi domā un jūt. Padomju Savienība skaitās „Latvijai draudzīgā lielvalsts", ar kuru noslēgts ,.savstarpējās palīdzības līgums."