„Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts…" (E. Virza)
1940. gada pavasarī Hitlers ir nolēmis dot izšķirīgu triecienu Francijai un Anglijai. Bez kara pieteikšanas vācu bruņotie spēki 9. aprīlī iebrūk Dānijā un Norvēģijā un okupē šīs zemes. Vācu zemūdenes un lidmašīnas iegūst jaunus atbalsta punktus cīņai pret Angliju.
10. maijā sākas Hitlera sludinātais „zibeņkarš" rietumos. Pēc īsas cīņas vācu rokās krīt Holande un Beļģija. Franču aizsardzības līnijas tiek apietas un pārrautas, franču armija un tās angļu palīgspēki satriekti dažu nedēļu laikā. Pēdējā brīdī angļiem izdodas vēl sakāpt kuģos un paglābties pāri jūrai. Šo atkāpšanos angļi nosauc par „Denkerkas brīnumu".
Sabrukums franču karaspēkā ir tik liels, ka par pretestību nav ko runāt. Vietām vācieši vienkārši uzsauc apjukušajiem franču karavīriem: „Mums nav laika ņemt jūs gūstā. Sviediet prom ieročus un ejiet uz dienvidiem! Nekavējiet satiksmi uz ceļiem!" (Ģen. De Golla atmiņas).
13. jūnijā vācu armija iesoļo Parīzē, un 18. jūnijā franču virspavēlnieks māršals Petēns lūdz pamieru. Starplaikā ari Itālijā iestājas karā Vācijas pusē. Pāris mēnešos vesela rinda neatkarīgu valstu ir zaudējušas
brīvību. Eiropā ir iestājies „dūres tiesību" laikmets.
Baltijas valstis ir kļuvušas par salu starp Padomju Savienību un vācu karaspēka pārpludināto Rietumeiropu. Latvijas valdība 18. maijā piešķir Latvijas sūtnim Londonā K. Zariņam un sūtnim Vašingtonā A. Bīlmanim (kā K. Zariņa vietniekam) ārkārtējas pilnvaras. Ja Latvijas valdība kara apstākļu dēļ vairs nevarētu darboties, pilnvarniekam ārzemēs ir jāaizstāv Latvijas intereses, viņš var iecelt sūtņus un rīkoties ar valsts līdzekļiem. Tas ir pēdējais nozīmīgais valdības lēmums.
Padomju Savienībai Hitlera ātrie un lielie panākumi ir nepatīkams pārsteigums. Maskava tagad steidzas pievākt arī savu laupījuma daļu.
Visas Baltijas valstis gandrīz vienā laikā saņem boļševiku ultimātus (neatliekamas prasības). Melīgi apgalvojot, ka Baltijas valstu rīcība apdraudot Padomju Savienības drošību, Maskava pieprasa:
1) sastādīt jaunas, Padomju Savienībai draudzīgas valdības,
2) ielaist padomju armiju neaprobežotā daudzumā Baltijas valstīs.
Latvija šādu ultimātu saņem 1940. gada 16. jūnijā. Dienu iepriekš sarkanarmieši ir slepus uzbrukuši kādai latviešu robežsargu mītnei un to nodedzinājuši. Nogalināto un ievainoto starpā ir vairākas sievietes un kāds 14 gadu vecs zēns.
Valdības stāvoklis ir grūts. Vācijas sūtnis Rīgā fon Koce paskaidro, ka viņa valsts nekādu atbalstu nesniegs. Rietumeiropas valstis pašas ir zaudējušas brīvību. Vienīgi Anglija nav padevusies, bet tā atrodas smagā cīņā pret Hitlera Vāciju.
Latviešu karavīru kaujas spējas un drosme ir sen pazīstama (tas par jaunu pierādās dažus gadus vēlāk), bet valdība nav laikā pietiekami gādājusi par modernu apbruņojumu, un robežas nav nocietinātas.
Vēlētu tautas pārstāvju Latvijai kopš 1934. gada nav, un prezidentam Ulmanim pašam jāizšķiras, ko darīt.
17. jūnija priekšpusdienā Latvijas raidītājos nolasa valdības paziņojumu, ka tā piekritusi boļševiku prasībām.
Vēl tai pašā dienā padomju armija no divām pusēm — Krievijas un Lietuvas — ienāk Latvijā. Pēcpusdienā krievu tanki jau iebrauc Rīgā. Latviešu policija un aizsargi rūpējas par kārtību ielās un uz ceļiem… Vēlu vakarā radio noraida Ulmaņa runu tautai, kurā tas apgalvo, ka valstij nekādas briesmas nedraud. Runu prezidents nobeidz ar vārdiem: ,,Es palieku savā vietā, palieciet jūs katrs savā."
Latviešu tauta ir apmulsusi un satriekta. Latviešu karavīri sakostiem zobiem noskatās, kā noplukušie sarkanarmieši iemaršē viņu zemē. Vairāki virsnieki neiztur šo pazemojumu un nošaujas. Viņu vidū ir arī Robežsargu brigādes komandieris ģen. Bolšteins.
Latviešiem nekad vēl nebija bijusi tik labi organizēta un apmācīta armija, nemaz nerunājot par plašo aizsargu organizāciju. Bet latviešu karavīri nekad nedabūja iespēju cīnīties zem savas valsts karoga.
Nav šaubu, ka prezidents rīkojās pēc labākās sirdsapziņas un saprašanas. Piekāpjoties viņš cerēja pasargāt tautu no liekiem upuriem bezcerīgā karā. Varbūt Ulmanis vairāk vai mazāk ticēja Maskavas solījumiem, ka Latvijas neatkarība netiks skarta. Tai laikā arī vēl krievi nelikās tik bīstami kā vācieši. Līdzīgā kārtā padevās Igaunijas un Lietuvas valdības. Baltijas valstu
sūtņi pat nevarēja ārzemēs protestēt pret Maskavas rīcību, jo viss notika ar valdību piekrišanu.
Taču kara laukā nezaudē ne tuvu tik daudz, kā padodoties ļaunprātīga ienaidnieka patvaļai un varmācībai. Diemžēl, toreiz boļševiku nodomi un paņēmieni pret Eiropas tautām vēl nebija pietiekami pazīstami.
Pirmās ar tiem visā pilnībā iepazinās Baltijas tautas.