,Ha! Ha! Būs Kremļa bauslība reiz Dieva aitām gans
Un viena tēvija," elš galvas cirzdams Čingishans. (Andrejs Eglītis)
Tai pašā dienā, kad padomju armija ienāk Latvijā, no Maskavas Rīgā ierodas komūnistu varasvīrs Višinskis. No šī brīža viņš tur ir galvenais noteicējs. Sākumā krievi rīkojas visai uzmanīgi. Tādēļ prezidentu Ulmani veselu mēnesi vēl atstāj amatā Rīgas pilī, krievu tanku apsardzībā. Tādēļ arī vairāki lētticīgi cilvēki stājas Višinska rīcībā un ļauj sevi izmantot komūnistu mērķiem. Tādā kārtā 20. jūnijā rodas jauna Latvijas valdība. Tās priekšgalā Višinskis noliek kādu dīvainu, nevarīgu profesoru (Kirchenštei- nu), bet par ministriem, starp citu, vairākus vāja rakstura žurnālistus (P. Blauu, J. Lāci), kādu pensionētu ģenerāli (Dambīti) un divus slepenus komūnistus — Vili Lāci un V. Latkovski.
No cietumiem izlaiž nedaudzos, agrāk sodītos, komūnistus (pat krievi pārsteigti, cik Latvijā maz tādu) un to sumināšanai sarīko ,,prieka demonstrācijas". Tanīs piedalās daļa Rīgas žīdu un krievu un latvieši, kurus piespiež tieši no darba vietām doties ielās un
soļot gar padomju sūtniecību un valdības namu. Daudzi nesaprot, kādēļ viņus dzen šajos gājienos, kur jānes plakāti ar komūnistu vadoņu attēliem un dažādiem melīgiem uzrakstiem. Bet Maskava ziņo pasaulei, ka latviešu tauta lielā priekā apsveikusi sarkano armiju un jauno valdību. „Chicago Tribune" korespondentu izraida no Latvijas, jo viņš paziņo ārzemēm patiesību par šo baigo mērkaķošanos Rīgas ielās.
Lai nebūtu iespējama nekāda pretestība, jaunā valdība pavēl visiem nodot ieročus. Kad tas ir izpildīts, un cilvēki pilnīgi atbruņoti (jūlijā likvidē aizsargu organizāciju), pamazām iesākas latviešu slepkavošana. Latvijā ierodas komūnistu slepenās drošības policijas (NKVD) vīri — „čekisti", lai uzsāktu savus asins darbus. Uz šo brīdi tie jau gaidījuši kopš 1939. gada, un viņu darbības plāni jau laikus izstrādāti Maskavā.
Savādas, tumšas bailes izplatās visā zemē. Par iebiedēšanu gādā Maskavas komunisti un viņu rokas puiši. Jauni apzīmējumi parādās uzsaukumos, laikrakstos un runās — „tautas ienaidnieki", „kaitētāji" u. taml. Tādiem draud nāve. Un tautas ienaidnieks ir ikviens, kas neklausa tam, ko pavēl krievu iebrucēji. Tādēļ neviens vairs nejūtas drošs.
14. un 15. jūlijā Kirchenšteina valdība izsludina Saeimas vēlēšanas. Bet balsot drīkst tikai par vienu vienīgu sarakstu — „darba tautas bloku". To sastādījis Višinskis padomju sūtniecībā no komūnistiem un citiem krieviem padevīgiem ļautiņiem. Daži latviešu valstsvīri mēģina uzstādīt vēl otru sarakstu, bet šo mēģinājumu izjauc ar bruņotu varu.
Padomju vergu valsts kārtība latviešiem vēl ir sveša. Neviens tādēļ lāga nesaprot, kādēļ jābalso, ja ir tikai viens saraksts un nekādas izvēles nav. Bet komūnisti liek visiem sajust, ka izvairīties nedrīkst: „Tie, kas nebalso, ir tautas ienaidnieki." Kas tos sagaida, ir jau agrāk pateikts. Tādus arī nebūs grūti noskaidrot, jo par piedalīšanos vēlēšanās katram iespiež atzīmi pasē. Tai pašā laikā komūnisti paziņo, ka apgalvojumi par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai ir ļaunprātīgas baumas.
Tā 14. un 15. jūlijā latviešu tautu ar draudiem dzen uz vēlēšanām, kur nekā nav ko vēlēt. Kad šīs spokainās „vēlēšanas" ir beigušās, Maskava vairs neslēpj savus nolūkus. Tagad notikumi risinās ātri. 20. jūlijā atceļ valsts prezidentu Ulmani un 22. jūlijā viņu aizved (deportē) nezināmam liktenim uz Dienvidkrieviju. Veselu mēnesi viņš kā krievu gūsteknis bija spiests izsludināt visus to uzspiestos rīkojumus un noārdīt pats savu darbu.
1940. gada 21. jūlijā Saeimā ievēlētie komūnistu kalpi padevīgi pieņem no Maskavas atsūtītos priekšlikumus — lūgt, lai Latviju uzņem Padomju Savienībā. Valstī nodibina padomju varu, zemi un ražošanas līdzekļus izsludina par valsts īpašumu.
Gluži tas pats un tanī pašā laikā notiek Lietuvā un Igaunijā. Sarīkodama šīs teātra izrādes, Maskava grib pasaulei rādīt, ka Baltijas valstīs, vismaz ārēji, viss noticis likumīgi un brīvprātīgi. Bet steigā Višinskis aizmirst, ka Latvijas satversmi nevar atcelt ar Saeimas lēmumu, bet tas jāapstiprina tautas nobalsošanā (to nosaka 1922. g. satversmes 77. §). Tā komūnistu pūles tēlot likumīgu rīcību tomēr izrādās veltīgas.
Pēc šiem notikumiem Latvijas sūtņi ārzemēs iesniedz protestus rietumvalstu valdībām par Maskavas varmācīgo un nelikumīgo rīcību Latvijā. 23. jūlijā Amerikas Savienoto Valstu ārlietu viceministrs Velless paziņo atklātībai: „Kāds stiprāks kaimiņš apzinīgi cenšas iznīcināt 3 mazo Baltijas republiku neatkarību un viņu territoriju neaizkaramību — šo republiku, kuru apbrīnojamai attīstībai Savienotās Valstis visu laiku sekojušas ar dziļu un simpātisku interesi… Savienoto Valstu pilsoņi neatzīst šādus laupīšanas paņēmienus."
Latvijas brīvības iznīcināšanas pēdējais cēliens norit Maskavā. 5. augustā Padomju Savienības Augstākā padome vienbalsīgi „uzņem" Latviju Padomju Savienības sastāvā. Šajā sēdē Kirchenšteins nolasa runu, ko Višinskis tam uzrakstījis priekšā un kas no krievu valodas pārtulkota latviski. Tikpat nožēlojamā veidā arī Lietuva un Igaunija pārvēršas par padomju republikām.
Tagad iesākas steidzīga Latvijas bagātību izlaupīšana, cilvēku apcietināšana, spīdzināšana un slepkavošana.
Uz Latviju ripo tukši padomju preču vilcieni ar uzrakstiem — „Maize bada cietējiem Latvijā", atpakaļ tie dodas piekrauti ar Latvijas labību un citām mantām.
Arvien biežāk naktīs apcietina cilvēkus, un tie nozūd čekas moku kambaros. Neviens vairs nezina, ko nesīs rītdiena. Jautrā Latvijas galvaspilsēta kļūst arvien drūmāka un klusāka. Smieties ir bīstami, jo tas var nozīmēt, ka apsmej padomju varu. Padomju vergu valstī nav par ko smieties — to pamazām iemācās arī latvieši.
Sarkanarmieši, viņu piederīgie un dažādi Krievijas vazaņķi piemēslo un apgāna Latvijas tīrās pilsētas, dzīve kļūst pelēka, smaga un baiga.
Tādēļ šim komūnistu valdīšanas laikam (no 1940. g. jūnija līdz 1941. g. jūnijam) tauta devusi nosaukumu „baigais gads".