„Pa posta ceļu sūru
Ir gājis rads un draugs,
Uz svešu ļaužu jūru,
Kur smilgas maizei aug: ( Kalniņš)
Par komunistu valdīšanas laikiem daudziem vēl bija ļaunas atmiņas no 1919. gada. Tomēr tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas notiek 1940./41. gadā.
1919. gadā rīkotāji un noteicēji tomēr bija latviešu komūnisti, kas sākumā balstījās arī uz latviešu karaspēka daļām (skat. 96. nod.). Vairākus gadus latviešu komūnisti spēlēja ievērojamu lomu visā Padomju Savienībā. — Kopš tā laika daudz kas bija mainījies. Iznīcinot gandrīz visus vecos lielinieku vadoņus, varu bija sagrābis Josifs Staļins (skat. 104. nod.). Viņš izveido pasaulē vēl neredzētu varmācības un cilvēku iz- spiegošanas valsti. Būdams gruzīns, Staļins tomēr cenšas būt krieviskāks par pašiem krieviem. Tādēļ Padomju Savienībā visiem nemitīgi jācildina ,,lielā krievu tauta", kamēr pārējās tautas tiek nežēlīgi apspiestas un vajātas. Tas tomēr nekavē krievu komūnistus sludināt, ka viņi visā pasaulē aizstāv apspiesto tautu brīvību. Pats sevi Staļins liek godāt par „tnīļo tēvu, skolotāju, vadoni un sauli". Viņa baigākais sasniegums ir vergu darba ievešana padomju valstī.
Miljoniem cilvēku, kas komunistiem neliekas uzticami, tur vergu nometnēs čekistu un asinssuņu apsardzībā. Kamēr tie spēj kustēties, viņus izmanto vissma- gākiem darbiem, līdz to spēki sabrūk un nāve tos atpestī no tālākām mokām. Ar šo vergu palīdzību Staļins rok kanālus, taisa ceļus un dzelzceļus, rok akmeņogles un rūdas, cērt mežus u. t. t. Galvenais mērķis ir bruņoties, lai komunisms reiz iekarotu virskundzību
visā pasaulē. Pārtikas un patēriņa preču ražošanu atstāj novārtā, un „laimīgie padomju ļaudis" staigā noplukuši, izbadējušies un bailēs, ka tikai nenokļūst vergu nometnēs. Paši vadoņi totiesu ir labi apgādāti ar visu vajadzīgo.
Sevišķi nožēlojams ir zemnieku stāvoklis. Viņiem ir atņemta zeme, un tie sadzīti kopsaimniecībās (kolcho- zos) un valsts saimniecībās (sovchozos). Par savu darbu tie saņem tik niecīgu atlīdzību, ka strādāt tiem nav ne mazākās intereses. Kolchoznieki atgādina agrāko laiku muižu kalpus vai dzimtcilvēkus 16.—18. g. s.
Vadonim tomēr nepietiek ar verdzisku padevību vien. Staļins vēlas, lai viņu bez tam nepārtraukti slavētu un tam pateiktos par ,,laimīgo dzīvi".
Pie šīs kārtības Maskava tagad sāk pieradināt arī latviešu tautu. Arēji Latvija skaitās atsevišķa padomju republika ar savu padomju valdību. īstenībā visu nosaka krievu komunisti no Maskavas. Latvijas komunistu partiju vada kāds Krievijā skolots un Staļinam pilnīgi padevīgs komunists — J. Kalnbērziņš.
Gada laikā, protams, ir grūti novest Latviju tādā postā un nabadzībā kā pārējo Padomju Savienību, kaut arī krievi to laupa, cik spēdami. Brīvībā augusī latviešu tauta vispār nav piemērota padomju valsts iekārtai. Par latviešu salaušanu, pazemošanu un apspiešanu gādā komūnistu spiegi un visvarenā slepenā policija. Kaut arī tagad ierīko daudzus jaunus cietumus, tie pastāvīgi ir pārpildīti. Bez tiesas izmeklēšanas daudzus tūkstošus soda par „pretpadomju darbību" un izsūta uz vergu nometnēm. Daudzus mežonīgi spīdzina, lai tie atzītos dažādos izdomātos noziegumos. Ap 1000 cilvēku nošauj un aprok cietumu pagalmos vai nomaļās vietās.
Latvijas armiju samazina uz pusi, nosauc par terri- toriālo korpusu un iekļauj padomju armijā. Pamazām to likvidē pavisam, lielāko daļu virsnieku apcietina un aizved uz Krieviju. Par viņu likteni maz kas zināms.
Bet tas ir tikai iesākums. Maskava jau sen klusībā gatavojas plašam Baltijas tautu iznīcināšanas darbam. Ir paredzēts no katras zemes aizvest vergu darbos vairākus simttūkstošus cilvēku. Pirmās lielās vispārīgās cilvēku medības un izsūtīšanas (deportācijas) notiek 1941. gadā, naktī no 13. uz 14. jūniju. Šajā naktī čekisti un viņu izpalīgi Latvijā apcietina ap 16.000 cilvēku, to starpā sirmgalvjus, sievietes un mazus bērnus. Tos sadzen aizrestotos lopu vagonos un aizved vergu darbos, galvenā kārtā uz apgabaliem pie Ziemeļu ledus jūras, uz Sibīriju. Ģimeņu locekļus pie tam atšķir vienu no otra un izklīdina pa dažādām vergu nometnēm. Pavisam baigajā gadā komūnisti nomoka, nogalina un aizved verdzībā 34.000 Latvijas iedzīvotāju.
Šī cilvēku bendēšana tiem tomēr jāpārtrauc agrāk nekā domāts, jo 1941. gada 22. jūnijā Vācija (pēc Grieķijas un Dienvidslāvijas ieņemšanas) sāk karu pret Padomju Savienību. Šai karā Vācijas sabiedrotie ir Somija, Ungārija un Rumānija.
Daudzi latvieši, to vidū bijušie aizsargi un karavīri, tajā laikā ir sabēguši mežos, lai paglābtos no komū- nistu vajāšanām. Lielai daļa ir arī ieroči, ko tie agrāk paguvuši noslēpt. Tagad viņi apvienojas partizānu grupās un frontes aizmugurē sāk cīņu pret krievu iebrucējiem.
Vācu armija ātri laužas uz priekšu. No Latvijas, cilvēkus apšaudami, atkāpjas sarkanās armijas pulki. Latviešu partizāniem izdodas vēl pēdējā brīdī pasargāt daudzus no krievu slepkavībām un atbrīvot daļu apcie
tināto. Vairākas pilsētas vēl pirms vācu ienākšanas krīt latviešu brīvprātīgo cīnītāju rokās. Tas palīdz vāciešiem ātri un bez lieliem zaudējumiem ieņemt Latviju.
1941. gada 1. jūlijā pirmās vācu triecienvienības iesoļo Rīgā. Baigajā gadā pārmocītie latvieši sagaida vācu karaspēku kā atbrīvotājus. Aizmirstas ir senās pārestības, aizmirsta ir Hitlera nodevība 1939. gadā. Latvieši patiesi šai brīdī atviegloti uzelpo, redzot, kā zilpelēkās vācu kolonas dodas pakaļ bēgošajam ienaidniekam uz austrumiem.
Rīgas radiofonā šai dienā atkal atskan Latvijas valsts himna, ielās parādās Latvijas nacionālie karogi. Visās vietās latvieši steidzas atjaunot savas pārvaldes iestādes un karaspēka vienības. Uz latviešu komandantūrām plūst brīvprātīgie, lai pieteiktos cīņai pret komūnis- mu. Sveši cilvēki apsveic viens otru par izglābšanos no Staļina vergu valsts briesmām. Rīgā atkal redz smaidošus ļaudis. Smaida arī vācu karavīri, pārsteigti par draudzīgo sagaidīšanu. — „Jums vairs nav jābaidās", saka vācu kaujas vienību vīri, atbildot uz iedzīvotāju sveicieniem.