7. gadu simteņa vidū zviedriem izdodas nostiprināties Kursā, netālu no tagadējās Liepājas — Grobiņā (domā, ka tā bijusi rakstu liecībās minētā kuršu See- borg — Jūrpils). Tur tie uzceļ savu nometni jeb sen- pilsētu, kas pastāv līdz 8. gadu simteņa beigām (to atraka 1930. gadā). Tad notiek spēcīgs kuršu uzbrukums — zviedru senpilsētu ieņem un iznīcina. No tā laika Zviedrijā atrasti vairāki piemiņas akmeņi (rūnu akmeņi), kas celti varoņiem, kuri gājuši bojā „austru- mos". Zviedru vēsturnieks Birgers Nērmans domā, ka tie varētu būt krituši no kuršu zobena minētajā kaujā.
Zviedru teikas stāsta, ka kurši iejaukusies arī pašu zviedru savstarpējās cīņās. — Kad divi valdnieki — Haralds un Rings sākuši karu, tanī piedalījušies arī cīnītāji no ,,austrumu zemēm". Haraldu, starp citu, atbalstījuši lībieši, bet Ringam nākuši palīgā kurši. Kaujā uzvarējis karalis Rings, un kļuvis valdnieks pār Haralda valsti. Tas varētu būt noticis ap 750. gadu (t. s. „Brovallas kauja"). Bet kad Rings kļuvis vecs un nekustīgs, viņa valsts samazinājusies. Kurši iebrukuši un laupīdami pārstaigājuši viņa zemi.
853. gadā Kursai uzbrūk liela dāņu flote, lai pakļautu to Dānijas karalim Horicham I. Kamēr kurši sapulcina savus karavīrus, kas atradās viņu nocietinātajās pilīs, dāņiem izdodas izcelt malā lielus spēkus. Notiek smaga kauja, kurā krīt puse no dāņu karavīriem. Tai pašā laikā kuršu flote izcīna arī uzvaru uz jūras un sagūsta pusi no dāņu kuģiem. Viņi iegūst lielu kara laupījumu, daudz zelta un sudraba. Pēc šīs sakāves dāņu karalis Horichs 1 pazaudē varu arī pašā Dānijā.
Par kuršu uzvaru un viņu lielo laupījumu uzzina zviedra karalis Olovs, kas valda Birkas pilsētā. Nākošā gadā viņam izdodas negaidīti iebrukt Kursā un ieņemt Jūrpili, kas atradās piekrastē. Pēc tam viņš aplenc stipro Apūles pili. To gan neieņem, bet kurši spiesti izdot laupījumu un apsolās maksāt nodevas.
Arī vēlāk zviedri mēģinājuši iekarot Kursu, bet nav spējuši to paturēt. Norvēģu karaļu teikas apraksta kādu sapulci Upsalā ap 1018. gadu. — Tiesas vīrs Torgnijs uzrunā zviedru karali, pārmet viņam augstprātību un nespēju, sacīdams: ,,Ta karalis, kas mums tagad ir, neļauj runāt neko citu, kā tikai to, kas tam patīk. .. Nespējības un nevarības dēļ viņš ļauj iet zudumā tām zemēm, kas maksājušas nodevas." Starp zemēm, ko zviedri pazaudējuši, tiek minēta ar Kursa.
Nevien zviedru un dāņu valdnieki karoja ar Kursu. Uz turieni bieži vien devās arī mazāki vikingu pulciņi, lai izmēģinātu roku. Tiem klājās ļoti dažādi. Līdz mūsu dienām ir uzglabājies nostāsts par Egila Skalagrima dēla piedzīvojumiem Kurzemē (10. g. s.).
Egils ar saviem kara draugiem ir nodarbojies ar laupīšanu Baltijas jūrā. Pēc tam viņš izceļas Kursas krastā un noslēdz tirdzniecības līgumu. Vēlāk vikingi sāk laupīt im postīt. Kādās mājās tos pārsteidz apbruņoti kurši. Tie apšauda vikingus ar bultām un met uz tiem šķēpus. Tad kurši dodas tuvcīņā. Vikingi tiek ievainoti un sagūstīti. Egilu piesien pie mieta un iesloga pagrabā. Bet naktī, kamēr kurši dzīro un svin savu uzvaru, Egils atbrīvojas 110 saitēm, atsvabina savus draugus un citus kuršu gūstekņus. Viņi nolaupa saimniekam sudrabu un citas vērtīgas mantas. Egils pielaiž mājai uguni un nogalina daļu no tiem, kas bēg 110 liesmām. Tad vikingi dodas uz Dāniju un laupa, kur vien tiem gadās izdevība.
Taču ne visiem vikingiem laimējās tā kā Egilam. Daudzi uz visiem laikiem nonāca kuršu gūstā un palika par vergiem Kursā.
Pēc 1000. gada vikingu uzbrukumi kļūst retāki. Dānijā un Zviedrijā sāk izplatīties kristīgā ticība, bet kurši joprojām turas pie saviem senajiem dieviem, jo baidās zaudēt neatkarību.
Baznīcas vēsturnieks Brēmenes Ādams ap 1070. gadu raksta par kuršiem: ,,. .. Tie ir pārāk nodevušies elku dievībai. Tur ir ļoti daudz zelta un sudraba un vislabākie zirgi. .. No visas pasaules dodas ļaudis prasīt viņu dievu pareģojumus, sevišķi no Spānijas un Grieķijas." (Šais apgalvojumos, protams, ir daudz pārspīlējumu).
Kuršu uzbrukumi dāņiem un zviedriem turpinās un pieaug arī pēc 1000. gada. Dažkārt viņi tos izdara kopā ar igauņiem.
Dāņi bija tā iebaidīti, ka savās baznīcās mēdza skaitīt lūgšanas: „Dievs, pasargi mūs no kuršiem!"
Zviedri bija spiesti turēt novērotājus savā krastā, kas ar ugunskuriem signālizēja par igauņu un kuršu tuvošanos. Bet arī tas ne vienmēr spēja glābt.
Zviedru tā laika lielāko un bagātāko pilsētu (tur atradās arī karaļa naudas kaltuve) Sigtūnu igauņi un kurši izlaupīja un pilnīgi nopostīja 1187. gadā. Pēc šī uzbrukuma Sigtūna zaudēja savu nozīmi uz visiem laikiem, bet vēl līdz šai dienai tur uzglabājušās kādreizējo lielo akmens celtņu drupas.