„Vecās briesmas jāredz atkal!
Miroņi nāk mācīt dzīvos!" (J. Rainis)
Lai gan vācieši ir centīga un strādīga tatita, viņiem ir maz draugu pasaulē. Tam par iemeslu ir Vācijas vadītāju neapvaldītās un rupjās iekarošanas un laupīšanas tieksmes, kas parādījušās abos pasaules karos. Tikko vāciešiem izdodas iegūt kādus panāku-
Kā Hitlera valdība izmanto latviešu tautas noskaņojumu 1941. gada vasarā?
mus kara laukā, viņu vadoņi zaudē katru mēra sajūtu — aizmirst, ka ari citām tautām ir tiesības dzīvot un pastāvēt.
Jau pirmā pasaules karā vācu rīcība modināja pret tiem lielu sašutumu. Otrā pasaules karā Vācijas nacistu vadoņa Hitlera neprātība, necilvēcība un smagie noziegumi sagādā neizsakāmas ciešanas daudzām Eiropas tautām un beigās — arī pašiem vāciešiem.
Latviešu un pārējo Baltijas tautu vēsturē nav otra gadījuma, kad noskaņojums tautā ir tik labvēlīgs vāciešiem, kā 1941. gada vasarā. Tajā brīdī Vācijai ir pilnīgi iespējams iesaistīt visu Baltijas valstu bruņotos spēkus cīņā pret krievu komūnismu un iegūt sev uzticīgus sabiedrotos Baltijas jūras krastos.
Nekas tamlīdzīgs tomēr nenotiek. Hitleram un viņa padomdevējam Austrumeiropas lietās — Alfrēdam Rozenbergam [5] ) ir noziedzīgi plāni pret nevācu tautām. Tie paredz Baltijas valstu (arī Polijas u. c.) iznīcināšanu un to kolonizēšanu ar vāciešiem. Baltijas tautas nacistu vadoņi grib pa daļai izsūtīt uz Krieviju, pa daļai pārvācot. Rozenbergs, acīmredzot, jūtas kā Vācu ordeņa lielmestrs 20. gadu simtenī. Par šiem nodomiem gan pagaidām vēl atklāti sargās rakstīt, bet vācu rīcība ir nepārprotama. Daži dedzīgākie nenociešas un to arī izpauž sarunās.
Pakaļ vācu frontes karavīriem uz Latviju tagad steidzas dažādi Rozenberga ,,Austrumu ministrijas" vīri, visādi rīkotāji un vadītāji (,,zonderfīreri", Jeiteri"),
vācu drošības policisti (SD-vīri) un slepenā valsts policija (Gestapo), kam līdzīgi uzdevumi kā krievu čekistiem.
Latviešiem paziņo, ka viņu palīdzība nav vajadzīga, un viņu vienības atbruņo. Visus krievu rīkojumus par zemes un īpašumu atņemšanu atstāj spēkā. Šie īpašumi tiek pasludināti par vācu kara laupījumu, Latvija — par apgabalu, kas atņemts Padomju Savienībai. Latvijas valsts vārdu nedrīkst pat pieminēt. Rīgas ielas nepacietīgākie pārvācotāji steidz pārdēvēt vācu vārdos. Tai pašā laikā vācieši nebeidz liekulīgi skandināt, ka viņi ir latviešu atbrīvotāji un ka latviešiem tādēļ jābūt pateicīgiem.
Latviju, Lietuvu, Igauniju un Baltkrieviju vācieši apvieno dīvainā pārvaldes vienībā, ko nosauc par Austrumzemi (Ostland). Tā latvieši negaidot pārvēršas par „austrumniekiem" jeb „iedzimtajiem", kā jaunā vara tos tagad apzīmē. Pārtiku drīkst pirkt vienīgi pret pārtikas kartītēm, un ,,iedzimtie" dabū tikai daļu no tā, kas piešķirts „kungu tautai" (vācu nacistu izgudrojums savas tautas apzīmēšanai, kas radīja izsmieklu visā pasaulē). Tāpat rīkojas ar drēbēm, apaviem, algām u. c. Pēc vācu domām „iedzirntajiem" (Eingeborene, Ein- heimische) nav vajadzīgas ne augstākas skolas, ne citas zinātnes un kultūras iestādes. Par sevišķi bīstamu uzskata vēstures pētīšanas darbu. Tādēļ nekavējoties slēdz Latvijas Vēstures institūtu.
Tā samērā īsā laikā vācu vadoņi panāk, ka draudzīgo jūtu vietā latviešos rodas sašutums un naids. Vācu ierēdņu uzpūtība un bieži vien nemākulīgā un ačgārnā rīcība dod iemeslu arī neskaitāmām zobgalībām.
Tomēr vācieši paši vien nespēj Latviju pārvaldīt. Tādēļ blakus vācu iestādēm atļauj darboties latviešu pašpārvaldei. Tās nodaļas nosauc par ģenerāldirekcijām, un par galveno ģenerāldirektoru nozīmē ģen. O. Dankeru, kas pārzin iekšlietas. Latviešu pašpārvaldei, protams, jāizpilda visi vācu rīkojumi, arī nelikumīgie. Tā nevar aizkavēt apcietināšanas, koncentrācijas nometņu ierīkošanu, cilvēku apšaušanu un izsūtīšanu darbos uz Vāciju.
Tomēr, cik spēdami (viens vairāk, otrs mazāk), ģenerāldirektori cenšas aizstāvēt latviešu intereses un sagādāt tautai ciešamāku dzīvi zem vācu okupācijas varas. Izdodas atjaunot vidusskolas un Latvijas Universitāti (no vēstures nodaļas gan padzen prof. A.Švā- bi un doc. M.Stepermani), teātrus un operu. Vēlāk ar nosaukumu „Vēstures krātuve" atsāk darbību Vēstures institūts. Bet pilnīgi veltas ir pūles panākt kaut daļēju Latvijas patstāvības atjaunošanu.
Tad vairāki latviešu valstsvīri, agrāko politisko partiju vadītāji un darbinieki, slepeni nodibina Latvijas Centrālo Padomi (1943. g.), lai organizētu pretestību vācu varai. Tā stājas sakaros ar igauņiem un leišiem un cenšas nogādāt uz ārzemēm ziņas par patiesajiem apstākļiem Latvijā. LCP vada pirmā Latvijas valsts prezidenta dēls — prof. K. Čakste. 1944. gadā viņš krīt „Gestapo" rokās un mirst Štuthofas koncentrācijas nometnē Vācijā.
Vācu okupācija ilgst no 1941. līdz 1945. gadam, kādēļ upuru skaits ir lielāks kā komūnistu baigajā gadā. Tajā laikā vācu „Gestapo" un „SD" nogalina ap 10.000 latviešu. Ieslodzīto skaitu vērtē ap 50.000. Visnežēlī- gāk nacisti apietas ar žīdiem, kurus Hitlers apņēmies iznīcināt visā Eiropā. Vairāk miljonu nogalināto Eiropas žīdu skaitā ir arī ap 60.000 Latvijas žīdu.
Līdzīgi un pat vēl ļaunāk Hitlera valdība izrīkojas citos ieņemtajos apgabalos. Tas ar laiku atriebjas vāciešiem pašiem. Kara sākumā daudzas padomju karaspēka daļas (sevišķi ukraiņi, baltkrievi, Kaukaza tautas) labprātīgi atdodas vācu gūstā, jo arī viņi ir pret krievu komūnistu varu. Bet vāciešu varmācīgā izturēšanās cerību vietā rada vilšanos un vēlāk stiprina padomju armiju pretestību.
Jāatzīmē, ka nacistu slepkavošanas darbos nav vainojamas vācu armijas vienības. Kā vācu kareivji, tā virsnieki visus šos gadus Latvijā izturas pieklājīgi un cilvēcīgi. Daudzi kļūst arī patiesi latviešu draugi.
Karš turpinās, bet ne tā, kā Vācijas vadonis to paredzējis.