,mēs mīlu aizmirst mācījāmies
Un mantu pamest kā lieku.
Ko zaudēt mums nav, tādēļ celsimies
Un iesim pret ienaidnieku." (Kara ziņotājs Paulis Kalva)
1941. gadā Vācija ir pakļāvusi lielāko Eiropas daļu, bet izšķirīga uzvara nav gūta. Noticis ir tas, no kā vācu ģenerāļi visvairāk baidījušies — vāciešiem vienā laikā jākaro vairākās frontēs. Rietumos nav izdevies satriekt Angliju, bet Ziemeļafrikā tiem jāiet glābt sabiedrotie itālieši, kurus angļi draud sakaut. Visās ieņemtajās valstīs viņiem jātur ievērojami bruņoti spēki savas varas uzturēšanai. Karš pret Padomju Savienību paņem pēdējās vācu rezerves.
1941. gada oktobrī sākas neredzēti bargs sals un sagādā vāciešiem negaidītus zaudējumus austrumos. Vācu tanku armijas burtiski „iesalst" dažus desmit kilometrus no Maskavas.
1941. gada 7. decembrī Vācijas sabiedrotie — japāņi, uzbrūk amerikāņu flotes bāzei Havaju salās, un Amerika iestājas karā. Vācijas liktenis līdz ar to ir apzīmogots, kaut arī sīvas cīņas turpinās vēl vairākus gadus. Kopējās briesmas dabīgā kārtā apvieno rietumu lielvalstis (ASV, Angliju) ar Padomju Savienību cīņā par Hitlera varas gāšanu. Milzīgi kara materiālu un pārtikas krājumi tagad no Amerikas Savienotajām Valstīm sāk plūst uz Angliju un Padomju Savienību. Nemitīgi un nenovēršami pieaug Hitlera Vācijas pretinieku spēki.
Drīz pēc tam, kad vācieši noraida latviešu prasības par Latvijas valsts un armijas atjaunošanu, tie tomēr mēģina izmantot latviešu karavīrus savā labā. Vācu uzraudzībā sāk sastādīt tā sauktos kārtības dienesta (policijas) bataljonus it kā drošības uzturēšanai Latvijā. Taču drīz „policijas" bataljonus izlieto tiešai kaujas darbībai pret padomju armiju.
Naids un sašutums par krievu komūnistu briesmu darbiem ir tik liels, ka daļa latviešu sākumā brīvprātīgi iestājas šinīs vienībās. To vidū sevišķi daudz tādu, kuru piederīgie aizdzīti vergu darbos uz Padomju Savienību. Daudzi latviešu karavīri un virsnieki arī nevar samierināties ar to, ka 1940. gadā tiem bija jānoskatās, kā sarkanā armija iesoļo Latvijā. Viņi joprojām sajūt to kā negodu, kas tiem jānomazgā cīņā pret ienaidnieku austrumos.
Lai gan latviešu karavīrus tikai nepilnīgi apbruņo, tos jau 1941. gada oktobrī sāk nosūtīt uz fronti. 1942. gadā latviešu vienības ir izkaisītas visā austrumu frontē, no Somijas līča līdz Melnajai jūrai. Tā kā latviešu bataljoni ir piedalīti lielākām vācu vienībām, tad viņu nopelni un panākumi parasti tiek piedēvēti vāciešiem. Veltas izrādās cerības, ka latviešu varonība kaujas laukā liks vāciešiem mainīt savu izturēšanos Latvijā. Vācu vadība piekāpjas tikai dažos sīkākos jautājumos. Uz galvenām prasībām tie atbild ar miglainiem izteicieniem: „Katra tauta iegūs tādu vietu Jaunajā Eiropā', kādu tā būs nopelnījusi." — , Jaunā Eiropa" drīz kļūst par dažādu zobgalību priekšmetu. Hitlera ļaunprātīgie nolūki ir pārāk skaidri redzami.
Arvien mazāks kļūst latviešu brīvprātīgo skaits, bet labi karotāji vāciešiem ārkārtīgi vajadzīgi. Ar visādiem nelikumīgiem līdzekļiem (piern., it kā norīkojot darbos ar Darba pārvaldes palīdzību) viņi sāk iesaistīt latviešus kara dienestā vācu daļās, nosaucot tos pār ,,armijas izpalīgiem". Par latviešu bezkaunīgo un pretlikumīgo izmantošanu pašpārvalde vairākkārt bez panākumiem iesniedz protestus vācu iestādēm. Tos, kas atsakās paklausīt vācu pavēlēm, iesloga cietumos vai koncentrācijas nometnēs (pēc boļševiku parauga).
1943. gada sākumā vācieši paziņo, ka tiks dibināta lielāka latviešu kaujas vienība — Latviešu leģions („Latviešu SS [6] ) brīvprātīgo leģions"). Attiecīgo pavēli Hitlers paraksta 1943. gada 10. februārī. Vācieši to iztēlo kā sevišķu labvēlību un pagodinājumu. Tie pieprasa, lai latviešu pašpārvalde tagad izdara vispārēju mobilizāciju. Ģenerāldirektori paskaidro, ka vispirms jāatzīst Latvijas neatkarība, jo citādi latviešiem nav mērķu, par ko cīnīties. Vienošanos nepanāk, bet mobilizāciju nelikumīgā kārtā izsludina paši vācieši. Stāvoklis austrumu frontē ir draudīgs, jo vācu armijas ir sākušas atkāpties. Latviešu pašpārvalde piekāpjas. Daži pat cer, ka no leģiona ar laiku izaugs Latvijas armija. Latviešu leģionāri ir tērpti vācu uniformās, bet ar vairodziņu Latvijas krāsās un uzrakstu „Latvija" uz kreisās piedurknes.
Tomēr leģionā izdodas apvienot tikai nelielu daļu no izkliedētajiem brīvprātīgo bataljoniem un spaidu kārtā iesauktajiem — apm. 30.000 no 150.000. Vācieši baidās ļaut sapulcēties lielākiem latviešu spēkiem. Arī leģiona vadību vācieši patur savās rokās. Abu leģiona divīziju (15. un 19. div.) komandieri ir vācu ģenerāļi, pārējie virsnieki — latvieši. Augstākie latviešu virsnieki skaitās divīziju kājnieku priekšnieki,pulkveži Silgailis, Veiss, Lobe.
Latviešiem piešķir gan leģiona ģenerālinspektora amatu, bet tam nav nekādas ietekmes uz kaujas darbību. Ģenerālinspektoram atstāj tikai palīdzības un aprūpes darbu ar ļoti nenoteiktām tiesībām. Šai postenī nāk vecais latviešu strēlnieku virsnieks, ģenerālis R. Bangerskis. Ar savu ļoti pieklājīgo, bet noteikto rīcību viņš iegūst krietni izcilāku stāvokli, nekā vācieši to paredzējuši.
Latviešu leģiona cīņās pie Ļeņingradas un Volcho- vas atkal pilnā mērā parādās latviešu karavīru ārkārtīgās kaujas spējas. Vācu virspavēlniecība ir spiesta frontes ziņojumos vairākkārt atzīmēt leģionāru nopelnus un piešķirt tiem vācu armijas visaugstākos apbalvojumus (bruņnieku pakāpes dzelzs krustu).
I^atvieši dzimtenē cenšas dažādi atbalstīt savus karavīrus austrumos.Tiem nosūta tūkstošiem dāvanu saiņus un grāmatas, nodibina sevišķu organizāciju — Latviešu karavīru palīdzību (LKP). Tāpat kā strēlnieku laikos, rodas daudz jaunu dziesmu, gan pašu leģionāru (piem., ,,Zilais lakatiņš"), gan dzejnieku sacerētas. Par latviešu karavīru frontes laikrakstu kļūst „Daugavas Vanagi" (1942.—45.). Daudzi latviešu un vācu kara ziņotāju raksti stāsta mājiniekiem par latviešu cīņām Krievijas purvos un mežos.
Bet leģionam nekad nav lemts kļūt par Latvijas armiju. Kaut arī vācu frontes 1943. un 1944. gadā ļogās un brūk visās malās, vācieši ietiepīgi turas pie saviem uzkundzēšanās nodomiem. „Ja Vācijai ir jāiet bojā, tad lai iet bojā visa Eiropa" — tādas ir Vācijas vadoņa Hitlera domas. Atļaut latviešiem radīt savu armiju nozīmē atzīt Latvijas neatkarību. To vācu nacisti negrib pieļaut.
Grūtākās un slavenākās kaujas Latviešu leģionam stāv vēl priekšā.