„Tie laiki bij, tak atceries, kur slavu likt pēc kaujām?
Pie Dlūkstes bedri aizbēra trīs jaunavas ar saujām!" (Andrejs Eglitis)
1944. gada janvārī sarkanā armija pārrauj vācu fronti pie Ļeņingradas. Vairākām vācu karaspēka daļām draud pilnīga iznīcināšana. Tāpat kā latviešu strēlnieki pirmā pasaule karā izglāba 12. krievu armiju no vācu gūsta kaujās pie Rīgas (skat. 90. nod.), tā latviešu leģionāriem tagad jāglābj vācu vienības no boļševiku ielenkuma. Smagās cīņās leģiona kaujas grupa pulkveža Veisa vadībā atbrīvo divas ielenktas vācu divīzijas. Latviešu komandieri par to apbalvo ar bruņnieku pakāpes dzelzs krustu.
Vācu armiju atkāpšanās turpinās, un līdz ar tām leģions spiests atiet uz Latvijas robežu pusi. 1944. gada jūlijā cīņas jau notiek uz Latvijas zemes. Vidzemei un Latgalei iesākas jauni bēgļu laiki. Daļa iedzīvotāju do-
<las uz Kurzemi un Zemgali, citi pa jūru uz Vācijii vai slepeni uz Zviedriju, tālāk no komūnisma briesmām.
Stipri cietušo 15. latviešu divīziju augustā no Rīgas pārved uz Vāciju pārformēšanai. 19. latviešu divīzija visu vasaru atrodas nepārtrauktās asinainās kaujās pret pārākiem padomju spēkiem.
Vācu armijas tiek dragātas kā austrumos, tā rietumos. 1944. gada jūnijā rietumu sabiedrotie izceļ karaspēku Francijā. Vācieši vairs nespēj atvairīt pretinieku uzbrukumus gaisā, un Vācijas pilsētas pārvēršas drupu kaudzēs.
Septembrī vācieši steidzīgi izvācas no Igaunijas. Krievu rokās krīt arī Latgale un Vidzeme. 10. oktobrī 19. divīzija atkāpjas pār Daugavu uz Kurzemi. 13. oktobrī sarkanā armija iesoļo Rīgā. Ap to pašu laiku padomju divīzijas ietriecas Austrumprūsijā un sasniedz tur Baltijas jūru. Vācu spēkiem Rietumlatvijā ir nogriezts atkāpšanās ceļš pa sauszemi.
Kurzemes ielenkumā atrodas 32 vācu divīzijas (vairākas gan ļoti niecīgā sastāvā) un slavenā latviešu 19. divīzija. Kurzemē saplūst arī ap 300.000 bēgļu no pārējiem Latvijas novadiem. Tiem Kurzeme kļūst par viņu pēdējo patvērumu no boļševikiem, par — „cerību zemi".
Ārkārtīgi nikno kauju dēļ, ko izcīna Kurzemes aizstāvji, rodas apzīmējums — „Kurzemes cietoksnis". Tur latviešu 19. divīzijas leģionāri pārcilvēcīgās cīņās pārspēj paši sevi. Kurzemes cīņām ir pašām sava vēsture, ko nav iespējams attēlot nedaudzās lappusēs. Var tikai īsumā norādīt uz šo notikumu gaitu.
No 1944. gada oktobra līdz 1945. gada maijam Staļins dzen sarkano armiju sešos lieluzbrukumos ar noteiktu pavēli — ieņemt Kurzemi. Krievi uzbrūk ar 3— 10 kārtīgi pārākiem spēkiem, milzīgā artilērijas, tanku un lidmašīnu atbalstā. Kaujās par Kurzemes cietoksni Maskava zaudē ap 400.000 vīru, 2500 tanku un 1000 lidmašīnu, bet nespēj salauzt aizstāvju pretestību. Lai izpildītu sava mežonīgā valdnieka pavēles, padomju ģenerāļi triec sarkano armiju ugunīs, lai tas maksā ko maksādams. Tādēļ šīs kaujas ir pazīstamas ar savu ārkārtīgo nežēlību. Tā, piemēram, lai pārvarētu mīnu laukus aizstāvju poziciju priekšā, krievi vienkārši dzen pa priekšu neuzticamākās karaspēka daļas (t. s. soda bataljonus). Tie, protams, tiek saraustīti gabalos, bet pārējiem ir atbrīvots ceļš.
Sarkanā armijā boļševiki piespiež cīnīties arī latviešus no ieņemtajiem Latvijas apgabaliem (skat. Ula- fa Jansona balādi „Džūkstes izlūki").
19. latviešu divīzija aizstāv fronti Džūkstes, Lestenes un Jaunpils rajonā. Vairākkārt krievu uzbrukumu galvenie triecieni vēršas tieši pret 19-tās pozicijām. Viena no šādām kaujām notiek 1944. gada Ziemassvētkos. Pret 19. divīziju krievi raida cīņā 10 kājnieku divīzijas, daudzas tanku nodaļas un ap 500 lidmašīnu. Šo cīņu laikā pozicijas iet no rokas rokā, pārtrūkst sakari starp karaspēka daļām, un brīžam liekas, ka nav glābiņa pārspēka priekšā. Lielākā daļa 19. divīzijas karavīru ir ievainoti. Bet atlikušie atkal un atkal apvienojas nelielās grupās, iet prettriecienos un, nāvi nicinādami, turpina iznīcināšanas kauju. Krievu zaudējumi beidzot ir tik lieli, ka tie spiesti pārtraukt uzbrukumu.
Kad leģiona ģenerālinspektors Bangerskis pēc kaujas apmeklē 19-to, tās komandieris ģen. Štrekenbachs atzīstas: „Es īstenībā vairs neticēju, ka fronti iespējams noturēt. Latviešu divīzija ir pārspējusi pati sevi." — Kurzemes cīņu laikā kāds vācu karavīrs paskaidro vienam no latviešu kara ziņotājiem: „Mēs, vācieši, neapšaubāmi esam vieni no vislabākajiem karavīriem (Soldaten) pasaulē, bet jūs, latvieši, esat kas vairāk — jūs esat cīnītāji (Kāmpfer). Grūtākajās cīņās — nakts uzbrukumos un mežu kaujās — mēs nespējam ar jums mēroties." Vācu ģenerālis Krīgers, VI korpusa komandieris, kādā runā 1945. gada janvārī izsakās: „Es droši varu sacīt, ka 19. divīzija ir labākā kājnieku divīzija Kurzemē."
Pār 19. divīziju nolīst īsts apbalvojumu lietus. Daudziem leģionāriem ir visas goda zīmes, kādas vien vācu armijā vispār iespējams iegūt par varonību kaujas laukā. Nevien vairāki virsnieki, bet arī kāds latviešu kaprālis (Alfrēds Riekstiņš no majora Laumaņa leģendārā triecienu bataljona) saņem bruņnieka pakāpes dzelzs krustu. Latviešu divīzijas izcilo varonību vairākkārt visai pasaulei pauž vācu virspavēlniecības ziņojumi.
Kurzemes cīņām sevišķu spožumu piešķir tas, ka šīs frontes aizstāvji otrā pasaules karā nekad netiek uzvarēti kaujas laukā.
Kurzemes cietoksnis apdzejots daudzu latviešu dzejnieku, pirmā kārtā Andreja Eglīša darbos. Atsevišķu cīņu tiešie notikumi attēloti dažās Ulafa Jansona balādēs — „Bēres Lestenē" un ,,Džūkstes izlūki".
*
Tajā laikā notiek arī vairāki mēģinājumi vēl pēdējā brīdī atjaunot Latvijas neatkarību.
Tā kā Latviešu pašpārvalde Kurzemē vairs nedarbojas un iedzīvotāji padoti dažādu vācu iestāžu patvaļai, leģiona ģenerālinspektors atkārtoti iesniedz protestus Vācijas valdībai. Beidzot vācieši piekrīt Latvijas
Nacionālās Komitejas (LNK) dibināšanai. Tas notiek Potsdamā (Berlīnē) 1945. gada 20. februārī. Par LNK prezidentu kļūst ģenerālis R. Bangerskis. Latviešu cerības, ka Vācija šo komiteju atzīs par Latvijas Pagaidu valdību, tomēr izrādās veltīgas. Tās darbību Kurzemē visādi traucē un ierobežo.
Kļūmīgi beidzas dažu latviešu virsnieku nodoms radīt pilnīgi neatkarīgas bruņotas vienības ģen. Kureļa vadībā. Vāciešiem izdodas tās ielenkt un daļu sagūstīt. Vairākus virsniekus soda ar nāvi.
Maija pirmajās dienās (Hitlers ir jau izdarījis pašnāvību) vairāki latviešu atklātības darbinieki saziņā ar leģiona virsniekiem nolemj Kurzemē sasaukt Tautas padomi un nodibināt Latvijas Pagaidu valdību ar pulkvedi R. Osi priekšgalā. 8. maijā izsludina Tautas padomes (tā sastādās no latviešu karavīru, pašvaldību un organizāciju pārstāvjiem) sēdi Liepājā.