„jūs tēlojat savas mājas,
Man citas pajumtes nava —
Mans karogs un mana slava
Man pāri plivinājās." (Veronika Strēlerte)
Otrais pasaules karš Eiropā beidzas ar Vācijas galīgu sakāvi un padošanos bez noteikumiem. Nedaudz vēlāk amerikāņu atombumbas piespiež arī Japānu nolikt ieročus.
Cīņā pret Hitleru Padomju Savienība kopš 1941. gada ir bijusi Anglijas un Amerikas Savienoto Valstu
Bet jau 7. maijā pīkst. 12.00 trīs latviešu kara ziņotāji Liepājā, klausoties angļu raidījumu (BBC), uztver ziņu, ka Vācija bez noteikumiem padevusies saviem pretiniekiem. Nākošā dienā visās frontēs jānoliek ieroči.
sabiedrotais. Aizrāvušies ar Vācijas satriekšanu, rietumu valstsvīri neievēro briesmas, kas pasaulei draud no krievu komunistu uzkundzēšanās tieksmēm. Sevišķi maldīgi ieskati par Staļinu ir ASV prezidentam F.Ruz. veltam. Viņš cer, ka Padomju Savienība arī pēc kara draudzīgi sadarbosies ar rietumiem un ka tai nav varmācīgu nolūku pret citām tautām. Tādā kārtā kara noslēgumā sarkanā armija var iesoļot visā Austrumeiropā un Viduseiropā.
Daudzi latvieši Kurzemē līdz pēdējam brīdim cer, ka viņu karavīru aizstāvēšanās cīņa beigsies ar brīvības atgūšanu. Tie tic, ka Amerika un Anglija nepieļaus krievu karaspēkam iesoļot Kurzemē, kad vācieši būs sakauti. Atmiņā nāk 1919. gads, un tā rodas baumas, ka Kurzemes ostās gaidāma rietumvalstu kara flotes ierašanās. Uz tiem, kas ir citādās domās, optimisti negrib klausīties.
Nekas tamlīdzīgs nenotiek. 1945. gada 8. maijā, kad daudzās zemēs līksmo par kara izbeigšanos, sabrūk latviešu cerības Kurzemē.
Pēc padošanās noteikumiem Kurzeme nāk padomju karaspēka rokās. Noteiktā laikā vācu karavīri, paklausot pavēlei, noliek ieročus. Tādu pašu pavēli saņem 19. divīzijas vīri. Daudzi to atsakās pildīt un dodas mežos, lai turpinātu cīņu kā partizāni. Tikai nedaudzi latviešu karavīri un iedzīvotāji laivās un kuģos izglābjas pāri jūrai uz Zviedrijā un Vāciju. Tur viņi pievienojas tiem, kas aizbraukuši jau agrāk.
Ap 140 latviešu karavīrus zviedru valdība nožēlojamā un gļēvā kārtā 1946. gada janvārī izdod boļševikiem. Veltīgi ir zviedru sabiedrības protesti, un drūmi izskan Stokholmas bīskapa Bjerkkvista brīdinājums: ,,Pasargi, Dievs, mūs no asins grēka!"
Latviešu vienības Vācijā (15. divīzija u. c.) kara pēdējās dienās cenšas ar kauju izlauzties uz rietumiem un tur padodas angļiem un amerikāņiem. Lielākā daļa nokļūst Zedelghēmas kara gūstekņu nometnē Beļģijā. Gūsta laikā dibinās plašā latviešu karavīru organizācija „Daugavas Vanagi". 1946. gadā latviešu karavīrus atbrīvo, un viņi pievienojas pārējiem latviešu bēgļiem. To skaits brīvajā pasaulē pārsniedz 100.000.
Sākot ar 1945. gada 8. maiju, krievu komūnisti sagrābj savā varā visu Latviju. Formāli tā gan skaitās atsevišķa republika — Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika — bet īstenībā tā atrodas pilnīgā Maskavas verdzībā. Komūnisti var tagad turpināt to, ko tie nepaguva paveikt baigajā gadā. Daudz latviešu izsūta uz vergu nometnēm vai tāliem neapdzīvotiem apgabaliem Sibirijā. Latvijas zemkopību sagrauj, un zemniekus padara par komūnistu dzimtcilvēkiem — kolchoznie- kiem (1949. g.), kuriem nekas nepieder un kurus nežēlīgi izmanto. Zemi cenšas industriālizēt, bet ražojumi aizplūst „lielās dzimtenes" vajadzībām. Krievu karaspēks un slepenā policija pastāvīgi uzrauga latviešu zemi un tautu. Tomēr nekādi spaidi nespēj izdzēst latviešu tautas brīvības centienus. (1953. gadā mirst komūnistu diktātors Staļins. Turpmākos gados daļai izsūtīto izdodas atgriezties dzimtenē).
Līdz ar Latviju Maskavas virskundzībā nonāk Igaunija, Lietuva, Polija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija, Albānija, Čechoslovakija un Austrumvācija. Krievu komūnisti cenšas savu varu izplest arvien tālāk un plašāk. Viņu gala mērķis ir komunisma verdzības ievešana visā pasaulē.
Tā uzvarētā Hitlera vietā brīvajām rietumu valstīm nostājas pretī jauns un vēl bīstamāks ienaidnieks. Jau dažus gadus pēc otrā pasaules kara beigām sabrūk cerības par godīgu»un miermīlīgu sadarbību ar Padomju Savienību. Tikai Amerikas atomu ieroči attur Maskavu no pārējās Eiropas pakļaušanas (totiesu komūnis- tiem izdodas paplašināt savu varu Āzijā).
Brīvās valstis Amerikas vadībā spiestas atkal bruņoties un apvienoties, lai aizsargātos pret komūnisma briesmām. 1949. gadā tās nodibina Ziemeļatlantijas savienību — „NATO". Iestājas stāvoklis, ko apzīmē par „auksto karu". Visa pasaule ir sadalījusies divās daļās — komunistu vergu valstīs un demokrātiskajās rietumu valstīs.
Brīvās pasaules stiprākais balsts — Amerikas Savienotās Valstis, nekad nav samierinājušās ar Latvijas pakļaušanu Padomju Savienībai. Par vienīgo likumīgo Latvijas pārstāvi tās joprojām atzīst Latvijas brīvvalsts sūtni Vašingtonā (prof. A. Spekke).
Latvieši savā cīņā par brīvības atgūšanu nav vieni. Viņu liktenis un mērķi ir kopīgi ar visām krievu komunistu apspiestām tautām. Šo ļaužu skaits pārsniedz simt miljonus. Neviena vara, kas apspiež citas tautas, nebalstās uz drošiem pamatiem. Agrāk vai vēlāk tai jāsabrūk pret tautu brīvības centieniem. Tāds liktenis reiz bija arī ārēji tik varenai krievu ķeizarvalstij.
S.u vietā pašlaik beidzas stāsts par Latviešu tautas piedzīvojumiem. Bet latviešu vēsture turpinās. Šīsdienas darbi un eīņas kļūst par rītdienas vēsturi, kas pievienojas agrākajai.
Šai apcerējumā ir izsekots latī'ieŠu tautas likteņiem nu vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām. Esam redzējuši, kā pirmbalti, bruņojušies ar laivas cirvjiem, ap 2000. gadu pr. Kr. ienāk Latvijas robežās. Mēs esam izsekojuši vēstures liecībām par senajām latviešu ciltīm, viņu novadiem un kaimiņiem. Ir stāstīts par viņu simtgadējām sekmīgajām cīņām gan pret ziemeļu vikingiem. gan austrumslavu ciltīm.
Ilgie un asiņainie krusta kari pret vāciem nobeidzās ar latviešu un igauņu zemju apvienošanu Svētās Māras valstīkur valdnieki ir bīskapi un Vācu ordenis. Šai valstij izirstot, sākas ilga sacensība par šo iekāroto zemi dažādu varaskāru kaimiņu starpā (Polija-Lietu- va, Krievija, Dānija un Zviedrija). Dažādas 7'aras mainās, bet nevienai nav lemts šo zemi paturēt. Visur
mēs redzam ari bruņotus latviešu spēkus, kas piedalās šajās mainīgajās cīņās.
Vairāk nekā 200 gadus atsevišķi pastāv un slavena kļūst Kurzemes herc.ogvaJ.sts Rietumlatvijā. Kopš 1795. gada visu Latviju ar vācu muižnieku palīdzību sagrābj savā varā Krievijas keizarvalsts.
Bet tautas brīvības centieni nav iznīcināmi. Brāļu draudzes kustība, Rīgas latviešu cīņas, zemnieku sacelšanās, tautas atmoda un „ jaunā strāva" ved pretim jauniem laikiem. 1905. gada Lielā latviešu revolūcija un latviešu karapulku parādīšanās pirmā pasaules kara kauju laukos liecina par varenu notikumu tuvošanos.
Nāk latviešu tautas lielais varoņu laikmets (1915.— 1920. g.), kad latviešu karotāju slava pāršalc visai pasaulei un latvieši piedalās nevien savas, bet arī pasaules vēstures veidošanā. Iznākumā piepildās senie pareģojumi par „Gaismas pils" augšāmcelšanos — nodibinās brīvā latviešu valsts.
Kaut arī brīvības laikmets nav bez savām kļūdām un maldiem, tas ir spožākais latviešu vēstures posms. Šo lielo vēsturisko sasniegumu neviens vairs nespēj ne atņemt, ne iznicināt. Nekāda vara to nespēj izdzēst no vēstures lapaspusēm un latviešu sirdīm. Tas nav pa spēkam arī austrumu vergu valsts viltīgajiem un nežēlīgajiem valdniekiem.
*
Tie latvieši, kas kā bēgļi nonāca brīvajā pasaulē pēc otrā pasaules kara. neatstāja savu zemi, lai meklētu labāku dzīvi svešumā. Viņi to darīja, lai paglābtos no komunistu vajāšanām un turpinātu cīņu par savas valsts atbrīvošanu. To viņi vairāk vai mazāk arī dcu- rījuši. Tie ir iepazīstinājuši pārējo pasauli ar komunistu īstajiem nolūkiem un patiesajiem apstākļiem šajā vergu valstī. Viņi sadarbojas ar pārējo apspiesto tautu pārstāvjiem, lai aizstāvētu un atgādinātu pasaules priekšā savas tiesības uz brīvību.
Latvieši ir centušies apvienoties organizācijās, nodibinājuši grāmatu apgādus un laikrakstus. Trimdā ir izdevies atjaunot lielu daļu no latviešu rakstnieku agrākajiem darbiem, daudz jaunu ir nākuši klāt. Kur vien iespējams, darbojas latviešu skolas, kori, teātra trupas un sporta biedrības. Kā varēdami, latvieši cenšas palīdzēt saviem tautiešiem dzimtenē un vergu nometnēs, sūtot drēbes, apavus un pārtiku.
Latviešu zinātnieki un mākslinieki ir pūlējušies turpināt savu darbu tā, lai tas nāktu par labu viņu tautai un nākotnes brīvajai valstij. Tas viss ir pamazām radījis cieņu un simpātijās cittautiešos.
Tāpat kā viņu tēz>i un tēvu tēvi, latvieši nekad nav atteikušies no cīņas un tādēļ joprojām nav uzvarēti. Savā ziņā trimdas latvieši ir pat laimīgāki par pārtikušajām un apmierinātajām tautām — viņiem ir liels un augsts mērķis, par ko cīnīties — par atjaunotu Latvijas valsti.
Ne visi, protams, ir cīnītāji un ne visiem lemts sajust skaistumu, ko cilvēkam dod cenšanās pēc augstāka mērķa. Latvijas vēsture māca, ka visos laikos arī mums bijuši savi šaubīgie, mazticīgie un atkritēji. Tie ir nelaimīgi ļaudis, kas bez piemiņas ir nozuduši vēstures tumsā. Bet Latvijas vēsture arī rāda, ka visos laikos latviešiem ir saglabājies drošu un uzticīgu cīnītāju pulks (dažreiz pat ļoti neliels). Izšķirīgā brīdī tie atkal ir pacēluši savas tautas karogu un aizrāvuši sev līdz pārējos pretī jaunām uzvarām.
Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņu darbiem. Neviens upuris nav veltīgs, jo tas dod spēku, ticību un lepnumu dzīvajiem.
Tā tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama. Latviešu tautas likteņa gaitas agrākos un tagadējos laikos var raksturot dažās rindās, ko rakstījis lielais latviešu brīvības cīnītājs un pareģis Jānis Rainis:
Mēness staru tilti Ved uz jaunu cilti, Kas to cīņu vedīs galā."