„Margodama saule lēca, Margodama norietēja. Vai tie mani bāleliņi Krievu zemi dedzināja?" (Tautas dz.)
Tagadējā Vidzeme un Latgale, kur apmetās senie latgaļi, nav tik auglīga kā bagātais Zemgales līdzenums. Totiesu šie novadi pieder skaistākiem Latvijā. Nekur nav tik daudz ezeru, pakalnu, ieleju, lielāku un mazāku upju kā latgaļu zemē.
Nav brīnums, ka tur radās bez gala dziesmu un teiku. Daudz latviešu mākslinieku un dzejnieku cēlušies no šiem novadiem.
Bet latgaļiem nebija lemts dzīvot mierā šajā skaistajā zemē. Iemesli tam bija vairāki.
Vairoties no krievu uzmākšanās, viņi ar kauju bija ienākuši Latgalē un Vidzemē. Daudz cīņu tiem bija jāizcīna ar somu-ugru ciltīm — igauņiem un lībiešiem, kas tiem centās aizsprostot ceļu. Gadu simteņiem ilgi plosījās vaidu (asinsatriebības) kari viņu starpā. To vēlāk veikli izmantoja sveši iebrucēji par postu latviešiem un igauņiem.
Arī radniecīgie leiši cauri sēļu zemei'pa laikam devās sirot latgaļu novados.
Tā cīnoties uz visām debess pusēm, latgaļi tomēr ilgu laiku sekmīgi nosargāja Latvijas austrumu robežu pret krieviem. Tas prasīja nevien drosmi, bet arī lielu darbu. Daudz nocietinātu piļu viņiem bija jāuzceļ, lai atsistu uzbrukumus. Vēl šodien var redzēt senos pilskalnus, kur kādreiz atradušies viņu cietokšņi.
Pagāja vairāki gadu simteņi kopš latgaļu ienākšanas
Latvijā. Tad, vikingu laikmeta beigās (10.—11. g. s.), draudi no krieviem atkal pieauga. Dīvainā kārtā galvenie vainīgie šoreiz bija zviedru vikingi. — Kā tas notika?
„Droši tie brauca tālu pēc zelta un austrumu ceļā baroja ērgļus (ar kritušo līķiem). Nomira dienvidos, arabu zemē."
Tā par vikingu braucieniem ir iecirsts kādā akmenī Zviedrijā (Gripsholmā) ap 1000. gadu.
Galu galā zviedru valsts no vikingu cīņām un iekarojumiem nekā neieguva. Daudz vīru aizgāja bojā kaujās, bet tie, kas palika iekarotajās zemēs, sāka runāt svešajās valodās un pārtautojās. Viņu pēcnācēji pieņēma svešus vārdus, aizmirsa savu zemi un tautu.
Bet, būdami labi cīnītāji un organizētāji, viņi deva lielāku spēku tām zemēm, kur tie apmetās un palika dzīvot. Viņu vēlākās paaudzes piedalījās cīņās arī pret savu tēvutēvu zemi.
Tas arī saprotams, jo vikingiem trūka kāda augstāka, kopēja mērķa. Manta un nauda par tādu nevarēja būt, kaut arī par to bija dārgi jāsamaksā. Viņu likteni labi parāda ieraksts kādā zviedru rūnu akmenī (Aus- trumjētzemē) :