„Gullem, zemniekam, labam un krietnam, pieci bij dēli.
Pie Fīris upes Asmunds krita, bezbailīgs kauslis.
Galu ņēma Atsurs austrumos Grieķzemē.
Halvdanu nosita Bornholmas salā, Kāri — pie Dandijas, un beigts ir Būe."
Šie vikingi, kuriem neizdevās pakļaut ne Kursu, ne Zemgali, uzmetās par kungiem slavu ciltīm.
Slāvi bija gan daudzi skaitā, bet vāji organizēti. Caur viņu zemi gāja abi galvenie vikingu ceļi uz bagātajiem dienvidiem — Volga, kas noveda līdz arabu zemēm un Dņepra, pa kuru nokļuva Grieķijā (Bi/.an- tijā). Cenzdamies pārvaldīt šos tirdzniecības ceļus, vikingi ar laiku palīdzēja nodibināt pārvaldi slavu valstij.
Tā ka slāvi zviedrus sauca par „rūs" jeb ,,ros" (Viduszviedrijas piekrastes apgabalu sauc par Rfis- lāgenu), tad arī šī valsts dabūja ,,Rosijas" vārdu. Mēs to saucam par Krieviju, jo to slavu cilti, kas dzīvoja latgaļiem kaimiņos, sauca par krivičiem (krieviem).
Samērā drīz vikingu vadoņi un viņu kara draugi pieņēma slavu valodu un ap 1000. gadu arī kristīgo ticību no grieķu priesteriem. Tā bija tā sauktā grieķu- katoļu ticība jeb pareizticība.
Ieguvuši no vikingiem jaunu spēku un stingrāku kārtību, krievi atkal sāka uzmākties Latvijas austrumu robežai.
Uz austrumiem no latgaļu novadiem atradās Pliska- vas un Novgorodas pavalstis, bet uz dienvidaustrumiem — Polocka (austrumslavu valsts centrs tajā laikā bija Ķījeva).
Divi svarīgi ceļi gāja caur latgaļu un lībiešu zemi — Daugava un Gauja. Pirmo centās pārvaldīt Polocka, otro — Pliskava un Novgoroda. Ar šīm trim krievu pa valstīm, ko vadīja pārkrievotie vikingi, tad arī iznāca sadurties kā latgaļiem, tā lībiešiem un igauņiem.
Sakarā ar to pareizticība sāka izplatīties Latgalē, Vidzemē un Igaunijā.