„Diženie, raženie Pleskavas bajāri, Mūžam jums šai saulē neredzēt Krievmali. (A. Švābe)
Latgaļi bija sīksta un izturīga cilts. Gadu simteņu ilgās cīņas pret dažādiem ienaidniekiem nespēja tos ne satriekt, ne pārtautot.
Viņi bija atkāpušies no savām agrākajām dzīves vietām uz rietumiem, bet tur — pie Daugavas, Aiviekstes un Gaujas, tie arī noturējās. Latgaļi arī deva savu vārdu vēlākajai latviešu valstij — Latvijai.
Lai labāk aizsargātos, tiem vajadzēja apvienoties. Tā radās senās latgaļu karaļvalstis — Tālava un Jersika. Ziņas par to izcelšanos un pirmo valdnieku vārdi nav uzglabājušies. Skaidrāk šīs valstis parādās sākot ar 12. gadu simteni.
Jersikas valdniekam klausīja tagadējā Latgale un daļa no Vidzemes — apmēram līdz Cēsīm. Galvaspilsēta Jersika atradās pie Daugavas, uz dienvidiem no Pļaviņām.
Ziemeļaustrumu Vidzemē bija Tālavas valsts. Cauri tai tecēja Gauja, un gāja svarīgs tirdzniecības ceļš uz austrumiem. Tālavas centrs bija Trikātas pils (ievērojama bija arī Beverīnas pils). Tur ap 1200. gadu valdīja latgaļu slavenais un bagātais valdnieks Tālivaldis. Abas lielākās latgaļu valstis dalījās vairākās pavalstīs. Tās pārvaldīja lielkungam padoti kungi.
Pēc 1100. gada krievu chronikas stāsta par daudziem kariem ar latgaļiem, lībiešiem un igauņiem. Krievus vadīja pārkrievotie, pareizticīgie vikingi — viņu kungi. Tas bija Daugavas un Gaujas ceļš, ko tie centās iegūt savā varā.
Krievi centās arī izplatīt pareizticību. Ja tas izdevās, tad jaunkristītiem uzlika nodevas, ko sauca par pareizticības mesliem (no vārda „mest").
Jaunā ticība arī pamazām iespiedās Tālavā un Jersikā. Ne tik viegli bija ar pareizticības mesliem. Ne latgaļi, ne igauņi tos negribēja maksāt, un izšķirīgi salauzt šo tautu pretestību krievi nespēja.
1176./77. gada ziemā, kad purvi un ezeri aizsaluši, igauņi un latgaļi izdara stipru uzbrukumu Pliskavai, un krievi cieš lielus zaudējumus.
1180. gadā Novgorodas kņazs Mstislavs Drošsirdīgais ar 20.000 vīriem iebrūk Latgalē un Igaunijā. Šoreiz tam izdodas piedzīt meslus.
Bet jau pēc trīs gadiem latgaļu karaspēks atriebjas krieviem un noposta Pliskavas zemi.
Visu 12. gadu simteni gar senās Latvijas austrumu robežu dun kaujas troksnis. Brīžiem krieviem ir panākumi, brīžiem tos pašus smagi sakauj.
Tanī pašā laikā uz dienvidiem no Latvijas pieauga spēkā un apvienojās stiprā vadībā kāda latviešiem radniecīga cilts. Tie bija senie leiši. Nākošajā gadu sim-
tenī viņi satrieca krievu varu rietumos. Plašus krievu apgabalus pievienoja leišu valstij — Lietuvai.
Ap to pašu laiku Krievijas austrumu dalu ieņēma mongoļu jātnieku pulki — tatāri. Vairāk nekā 200 gadus austrumslavi palika viņu jūgā.
Veltīgi tātad izrādījās krievu uzbrukumi senajai Latvijai.
Apvienotās Lietuvas karalis centās pievienot sev arī radiniekus ziemeļos — latviešu ciltis. Varbūt būtu nodibinājusies liela leišu un latviešu valsts. Tas tomēr nenotika. Šajā liktenīgajā laikā kāda sveša vara iejaucās cīņās pie Baltijas jūras.