Vikingu laiku beigās kāda dziesma arvienu biežāk atskanēja vācu zemēs. Tā sākās ar vārdiem :
,,Uz austrumiem gribam mēs jāt, Uz austrumiem gribam mēs doties.. ."
Senie vācieši bija nemierīgi ļaudis. Lielajā tautu staigāšanā tie bija traukušies uz rietumiem un dienvidiem. Tukšajos apgabalos starp Elbas un Oderas upēm nometās slavu ciltis (rietumslavi).
Bet, sākot ar 9. g. s., vāciešiem kļuva par šauru rietumos. Viņi sāka atkal plūst uz austrumiem. Tas notika lielā mērā ar zobena un krusta palīdzību. Karavīriem sekoja vācu zemnieks ar arklu. Ceļa sagatavotāji un izlūki bieži vien bija vācu tirgotāji. Tāpat viņi palī- 44 dzeja iekarotājiem ar naudu.
Tā vācu cilts, kas vadīja uzbrukumu austrumu apgabaliem, saucās par sakšiem. Raksturīgi, ka igauņu valodā vēl tagad ,,saksis" nozīmē vācieti. Sakši bija kareivīgi, bet rupjāki un mazāk mācīti nekā rietum- vāci. Tikai nesen tā laika Eiropas stiprākais valdnieks, ķeizars Kārlis Lielais (768.—814.), pēc niknas kaušanās bija tos piespiedis kristīties. Taču drīz vien sakši ar augstprātību sāka skatīties uz tiem, kas vēl nebija kristīti (pagāni).
Kari pret rietumslavu tautiņām bija nežēlīgi. .Slāvi sīksti pretojās un savukārt gāja pretuzbrukumos. Tomēr sakši neatlaidīgi spiedās uz priekšu — uz austrumiem. Vāciešiem bija labāks apbruņojums un modernāki cīņas paņēmieni. Pie tā viņi galvenā kārtā bija tikuši 10. gadu simtenī. Toreiz vācu apgabalus bieži postīja, laupīja un dedzināja kāda mežonīga jātnieku tauta — ungāri. Bailes no tiem Vācijā bija tik lielas, ka daudzi domāja — ir pienācis pasaules gals. Vācu karaspēks bija bezspēcīgs ungāru priekšā un tika vairākkārt briesmīgi sakauts. Tad vācu valdnieki pārveidoja armiju. Tika radīti dzelzu bruņās kalti jātnieku pulki — bruņinieki. Ar to palīdzību beidzot atsita ungārus.
Šie smagās bruņās tērptie jātnieki salauza arī slavu pretestību, un, tāpat kā tanki mūsu dienās, izlauza ceļu caur pretinieku līnijām.
„Spiešanos uz austrumiem" atbalstīja arī Romas katoļu baznīca. Kaut pagānus toreiz bija Dievam patīkams darbs. Karus pret nekristītiem sauca par krusta kariem. Tie kļuva sevišķi plaši 12. un 13. g. s. Tai laikā domāja, ka pagāni ar varu „jāpiespiež ieiet īstajā baznīcā". Kara sauciens bija vienkāršs: ,,Kas negrib kristīties, tam jāmirst!"
Vācieši labprāt uzņēmās iet krusta karos pret saviem kaimiņiem austrumos. Tādā kārtā varēja iegūt jaunu zemi, mantu un bez tam vēl — grēku piedošanu.
Līdz 12. gadu simteņa beigām rietumslavi jau lielā mērā bija pakļauti vāciešiem. Pie Baltijas jūras krastiem seno slavu nocietinājumu vietā uzcēla vācu ostas, piem., Lībeku (1143. g.). Vācu kuģi sāka braukt arvien tālāk un tālāk uz austrumiem.
Tirdzniecība deva lielus ienākumus. Vācieši centās to vienmēr paplašināt. Vācu tirgotāji no saviem jaunajiem atbalsta punktiem sāka iespiesties Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā un Baltijā.
Ap 1160. gadu viņi apmetās Visbijas pilsētā Got- zemē. Bet gotzemieši (zviedri) jau sen tirgojās ar lībiešiem, latviešu ciltīm un krieviem. Tie labi pazina senās Latvijas piekrasti, upes un ostas. Nav brīnums, ka tagad arī pirmie vācu kuģi iebrauca Daugavas grīvā.
Tādā kārtā, pustūkstoš gadu pēc zviedriem un dāņiem, vācieši nonāca senās Latvijas krastos.