Pēc 1160. gada vācu tirgotāji no Visbijas un Lībekas arvienu biežāk iegriezās Daugavas ostās un tirgus vietās. Tur tie vispirms sastapās un tirgojās ar lībiešiem, kas dzīvoja Daugavas lejas galā. Tāpēc vācieši šo zemi sāka saukt par Līvzemi — Liv- land, Livonia.
Starp vācu precēm galveno vietu ieņēma sāls un dažādi audumi. No lībiešiem viņi uzpirka zvērādas un vasku (no tā gatavoja baznīcas sveces).
Vecās chronikas stāsta, ka tanī laikā Zēgebergas klosterī Vācijā dzīvojis kāds dievbijīgs mūks, vārdā Meinhards. Ar laiku viņš iestājās minēto tirgotāju dienestā. Toreiz, ar maz izņēmumiem, tikai garīdznieki prata lasīt un rakstīt. Jādomā, ka Meinhards izpildīja tirgotājiem rakstveža vietu un vadīja viņu dievkalpojumus.
Viņš pamazām iemācījās lībiešu valodu un nolēma tiem sludināt Kristus mācību. Tā ka Daugavas lejas- gala lībieši atradās Polockas kņaza virskundzībā, tad bija jāizprasa atļauja šim valdniekam. To Meinhards arī dabūja. Tas notika ap 1180. gadu, tanī pašā laikā, kad Novgorodas valdnieks bija iebrucis igauņu un ziemeļaustrumu latgaļu zemēs 1111 piedzina pareizticības meslus.
Lai piedabūtu lībiešus kristīties, Meinhards tiem solīja visādus labumus. Starp citu viņš apņēmās uzcelt
mūra pilis aizsardzībai pret leišiem. Tādā kārtā tam izdevās nokristīt daļu no lībiešiem un viņu kungiem. Meinhards uzcēla Ikšķilē pirmo baznīcu un arī solītās mūra pilis.
1186. gadā Brēmenes archibīskaps iecēla Meinhardu par pirmo lībiešu bīskapu Ikšķilē. Ar kristīšanu tomēr negribēja veikties. Kad pilis bija uzceltas, jaunkristītie atkal atkrita. Jaunā mācība tiem bija grūti saprotama un nespēja tos saistīt.
Meinhards bija viņus kristījis ar Daugavas ūdeni. Pēc lībiešu domām no svešās ticības varēja atbrīvoties, ja viņi savukārt nomazgājās Daugavā. Tā arī lielākā dala kristīgo ticību atkal nomazgāja un aizsūtīja līdz ar viļņiem atpakaļ uz Vāczerni.
Uz mūža beigām Meinhards bija nolēmis piespiest lībiešus kristīties ar varu. Kādā dienā viņš taisījās slepeni atstāt Ikšķili un doties uz Gotzemi vākt krusta karotājus. Bet lībieši to bija uzzinājuši. Kad bīskaps devās uz kuģi, tie aizsprostoja viņam ceļu un, smīnēdami, teica: „Sveiks, mācītāj! Cik maksā sāls un vadmala Gotzemē?"
Meinhards saprata, ka viņa nodoms atklāts. Viņš bija spiests palikt Ikšķilē, nekā nepanācis. 1196. gadā tas turpat mira, bet lībieši palika pie savas tēvutēvu ticības.
Notikumus senajā Latvijā, sākot ar bīskapu Meinhardu, nedaudz vēlāk savā chronikā aprakstīja kāds katoļu priesteris, ko sauca par Latviešu Indriķi—Hen- ricus de Lettis. No šī laika rakstu liecības par mūsu senajām ciltīm vispār ir daudz pilnīgākas nekā agrāk.
Var teikt, ka Latvijā beigušies senie un sākušies viduslaiki.