„Tam zelta pili snaužot,
Tas zobens nesarūs,
Kurš dzelzu bruņas laužot
Kā liesma kļuvis būs." (Andrejs Pumpurs)
Divus gadus pēc bīskapa Meinharda nāves vācu flote ar krusta karotājiem iebrauca Daugavā. Tos vadīja jaunieceltais bīskaps Bertolds. No šī brīža sākās vācu kari pret somu-ugru un baltu tautām, kas ilga simt gadus. Bez gala asinis tika izlietas šajā laikā, un tic, kas iesāka šos karus, nekad nepiedzīvoja to beigas.
Pirmie ar vāciešiem krustoja ieročus lībieši. Bertolds viņus uzaicināja kristīties, bet, kad tie atteicās, uzsāka kauju. Tas notika kādā vietā, ko sauca par Rīgu, netālu no kāda lībiešu ciema.
Cīņā virsroku guva labāk bruņotie krusta karotāji, un lībieši sāka atkāpties. Bīskaps Bertolds uz zirga bija izrāvies priekšā pārējiem, lai vajātu pretiniekus. Šajā brīdī kāds lībiešu karotājs caururba viņu ar šķēpu. Tā krita otrais lībiešu bīskaps Bertolds, neko nesasniedzis. Tas notika 1198. gadā.
No Indriķa chronikas ir zināms, ka tā cīnītāja vārds, kas nodūra Bertoldu, bija Imauts. Turpretī nav uzglabājies nekas par Imauta tālākajām gaitām.
Kad vēlākos laikos sāka pētīt cīņas ar vācu iebrucējiem, atkal tika ievērots Imauta vārds. Viņš tomēr savā laikā bija izjaucis bīskapa Bertolda iekarošanas plānus.
Kāds latviešu tautas draugs, vācu rakstnieks Garlībs Merķelis, 600 gadus pēc minētās kaujas sarakstīja stāstu par Imauta cīņām ar vāciešiem, nosaukdams viņu nepareizi par Imantu.
Pēc Merķeļa stāsta vācieši Imantu beigās uzveic ar viltu — viņu ievaino divkaujā ar saindētu zobenu. No šī ievainojuma Imants mirst, un lībieši, pazaudējuši savu vadoni, izmisumā bēg.
Latviešu dzejnieks Andrejs Pumpurs pēc tam savukārt sarakstīja dzejoli „Imanta nevaid miris.. .", kas padarīja šo cīnītāju par visas latviešu tautas varoni. Vairākām latviešu paaudzēm tas atgādināja senās kaujas, un bija uzmudinājums cīnīties par tautas brīvību.
Ka viņa šķēpa trieciens kādreiz nākotnē iegūs tik lielu nozīmi, tas Imautam 1198. gadā, protams, nevarēja ienākt ne prātā.