„Tver mestri, bruņnieki un kalpi šķēpus riekšā,
Un ceļas pamalē to nepārredzams bars." (J. Mcdenij)
Abiem pirmajiem lībiešu bīskapiem nebija veicies. 1199. gadā Brēmenes archibīskaps iecēla trešo — savu radinieku Albertu.
Alberts bija vairāk valstsvīrs nekā mācītājs. Viņš piederēja tiem viduslaiku garīdzniekiem, par kuriem rakstnieks Valters Skots saka, ka tie ir „vīri kā ozoli, kam Dieva svētie vārdi diezgan tāli". Viņš bija neatlaidīgs, gudrs un godkārīgs, un viņa plāni bija lieli.
Alberts cerēja kļūt archibīskaps un reizē valdnieks jauniekarotajās zemēs. Viņš arī guva ļoti ievērojamus panākumus, kaut arī visi viņa sapņi nepiepildījās.
Tas saprata, ka uzdevums nebūs viegls un nemaz nesteidzās tūlīt doties uz Baltiju. Veselu gadu viņš pavadīja ceļojumos un apspriedēs, lai sagatavotos uzbrukumam.
Alberts apmeklēja Vācijas un Dānijas karaļus, apspriedās ar sakšu tirgotājiem un vāca krustnešus Vācijā un Visbijā.
Dānijā toreiz valdīja karaļi no spēcīgās Valdemāru dzimtas. Šī valsts bija kļuvusi tik varena, ka Alberts neuzdrošinājās uzbrukt Baltijai bez dāņu piekrišanas. Ko Alberts solīja dāņu karalim-Knutam VI un viņu izveicīgajam archibīskapam Absalonam? Tas nav zināms. Bet turpmākie notikumi rādīs, ka dāņi tomēr iejaucās vācu krusta karos Baltijā, lai arī sev gūtu kādus labumus.
Vācu tirgotāji bija sajūsmināti par iekarošanas plāniem. Tirdzniecības ceļi, kas gāja caur Latviju, bija jau agrāk vilinājuši vikingus un krievus. Tur gaidīja liela peļņa, un sakšu tirgoņi bija ar mieru dot naudu karavīru vākšanai un apbruņošanai. — Vēsture rāda, ka mūsu zemi jau no seniem laikiem iekārojuši visādi laimes meklētāji.
Alberts panāca arī, ka katoļu baznīcas galva, Romas pāvests, 1199. gadā ar sevišķu rakstu (bullu) izsludināja krusta karu pret Livoniju. Toreiz Svētajā krēslā sēdēja viens no visvarenākajiem pāvestiem — Inno- cents III (Nevainīgais). Visiem, kas piedalījās karā, tika apsolīta grēku piedošana.
Dzejnieks Vilis Plūdonis, tēlodams krustnešu pulcē- šanos, tāpēc raksta:
„No visādiem Vācijas vidiem Gan augsti, gan zemi salasās — Ar' zagļi un blēži pa vidiem."
Tikai kad Alberts bija no visām pusēm nodrošinājies un savācis stipru karaspēku, tas ar 23 kuģiem devās uz Daugavas grīvu.
Bija pienācis tā Kunga 1200. gads.