,,Daudzas slavenas lietas ir notikušas Livonijā, atgriežot pagānus." (Indriķa chronika)
Ar kauju bīskaps Alberts 1200. gada izkāpj Daugavas krastā. Pēc pirmajām sadursmēm un lībiešu lauku nodedzināšanas noslēdz pamieru. Daļu lībiešu izdodas nokristīt.
Tad Alberts ielūdz viņu kungus un vecākos uz dzīrēm Rīgas ciemā. Paļaudamies uz pamieru un bīskapa aicinājumu, lībieši arī ierodas. To starpā ir arī Turaidas kungs Kaupo. Māju ar ielūgtajiem viesiem pēc bīskapa pavēles ielenc vācu krustneši, un tikai tagad lībieši atjēdzas, ka ievilināti lamatās.
Ar viltu sagūstītajiem lībiešu vadoņiem bīskaps uzstāda savus noteikumus: jāpiešķir vāciešiem zeme pie Rīgas ciema pilsētas celšanai, un jādod 30 dižciltīgi zēni par ķīlniekiem. Lībiešu vecākajiem nav glābiņa, un tiem jāizpilda Alberta prasības.
Lībiešu zēnus aizved kuģī uz Vāciju, lai izaudzinātu par uzticamiem vācu piekritējiem. Bet vācieši nocietinās pie Rīdziņas upes ietekas Daugavā, kur jau atradās lībiešu ciems un osta, kā arī vācu tirgotāju apmetnes no agrākiem laikiem. Pilsēta, kas tur izaug, dabū Rīgas vārdu.
Par Rīgas dibināšanas laiku vācieši vēlāk pieņēma 1201. gadu un Albertu apzīmēja par pilsētas dibinātāju. Taču pilsētas parasti nemēdz dibināt. Tās izaug pamazām izdevīgās vietās — no vecām tirgus vietām pie ūdens vai zemes ceļiem, vai arī ap senām nocietinājumu vietām. Tāpat tas bijis ar Rīgu. Cik veca īstenībā bija osta pie Rīdziņas upes, un kad tur sāka apmesties tirgotāji, to grūti spriest. Jau minēts, ka arī bīskaps Bertolds krita vietā, ko sauca par Rīgu.
Tomēr tikai no Alberta laikiem Rīga kļūst par galveno atbalsta punktu vācu iekarotājiem. Tam ir liela nozīme. Turpmākajās cīņās vāciešus vairākkārt smagi sakauj, bet nocietinātajā Rīgā tie vienmēr vēl atrod patvērumu.
Lai Rīgai nebūtu sāncenšu tirdzniecībā, Alberts panāk, ka pāvests 1201. gadā piedraud izslēgt no baznīcas tos, kas apmeklēs Zemgaļu ostu. Visi tomēr neklausa aizliegumam. Šos tirgotājus bīskapa ļaudis vajā. Dažus, kas krīt viņu rokās, tie nogalina bez žēlastības.
Bet Albertam ir daudz rūpju. Krustneši parasti paliek Livonijā tikai vienu gadu. Izkāvušies un saņēmuši par to grēku piedošanu, tie dodas atpakaļ. Tāpēc bīskapam vienmēr jāvāc jauni karapulki. Pavisam Alberts brauc 14 reizes uz Vāciju šādos noliikos.
Lai tam būtu pie rokas pastāvīgs, apmācīts karaspēks, tad 1202. gadā mūks Teodoriks (Alberts aizbraucis uz Vāciju vākt krustnešus) nodibina „Kristus bruņnieku brālību". Tiem, kas tanī iestājas, jāsolās cīnīties ar neticīgiem un jādzīvo paklausībā, šķīstībā un nabadzībā. Virs bruņām tie nes baltu mēteli, kam uzšūts krusts un zobens sarkanā krāsā. Tāpēc šos Kristus bruņiniekus sāk saukt par zobenbrāļiem, viņu organizāciju — par Zobenbrāļu ordeni.
Bīskapam Albertam vēlāk ir daudz nepatikšanu ar šiem Dieva bruņniekiem. Ordenī sastājas dažādi piedzīvojumu meklētāji un ļaudis ar tumšu pagātni. Arī daudzi tirgotāju dēli kļūst par zobenbrāļiem. Tāpēc ordeni dažkārt zobgalīgi dēvē par „vācu tirgotāju biedrību". Zobenbrāļu priekšnieku sauc par meistaru jeb mestru. Kāda kārtība valda ordenī, rāda tas, ka pirmo mestru Venno Kristus bruņinieki paši nosit. Arī nākošajiem neklājas viegli.
Tomēr ar krustnešiem un zobenbrāļiem vien Albertam nebūtu izdevies gūt lielākus panākumus. Bet viņš prot arī veikli izmantot senās Latvijas un Igaunijas ciltis un viņu savstarpējās cīņas savā labā.
Par baltu un somu-ugru vaidu kariem ir jau minēts. Bez tam latviešu ciltis un viņu kungi dažkārt karo savā starpā. Veiklajam Albertam izdevību tā tad netrūkst. Viņš sabiedrojas te ar vienu, te ar otru, slēdz un lauž norunas, un viņa vara aug.
Vācu pusē pāriet kristītais lībiešu lielkungs Kaupo. 1203. gadā viņu sūta uz Romu, kur to laipni pieņem pāvests un iztaujā par zemi, un ļaudīm Baltijā. Līdz pat savai nāvei Kaupo uzticīgi kalpo Albertam.
1202. gadā vāciešiem izdodas noslēgt savienību arī ar ievērojamo zemgaļu karali Viesturu, kam kārtojamas vecas lietas ar lībiešiem un leišiem.
Ar kristīto lībiešu un nekristīto zemgaļu palīdzību Alberts līdz 1206. gadam pakļauj visus Daugavas un Gaujas lībiešus. Polockas kņazs reizēm mēģina iejaukties cīņās pret vāciešiem, bet bez panākumiem. Vairākās lībiešu pilīs Alberts ieliek vācu bruņniekus.
Vāciešu panākumi uztrauc dāņus. Viņu valdnieks Valdemārs II, saukts Uzvarētājs, sūta 1206. gadā savu ^ret Sāmu salu Igaunijā, bet cieš neveiksmi.
Iekaroto Līvzemi Alberts veltī Svētajai Jaunavai Marijai. Blakus „Livonijai" rodas otrs nosaukums — „Māras zeme" (Terra Mariana). Tā viduslaikos sauc Latviju un Igauniju. Mūsu dienās šai vārdā vēl joprojām dēvē katoļticīgo Latgales novadu.