„Tā nobeidzās Tālavas tālā slava,
Tā nomira virsaitis Tālivalds." (Jānis Grīns)
Alberts vēlējās nostiprināt savu valdnieka stāvokli iekarotajās zemēs. 1207. gadā viņš nodod Līvzemi Vācijas karaļa — Švābijas Fīlipa virskundzībā un aizsardzībā. Fīlips savukārt nodod to Albertam atpakaļ valdīšanā. Līdz ar to Livonijas bīskaps kļūst Vācijas karalim padots valdnieks — karaļa vasalis. Liela nozīme tam gan nav. Vācijas valdnieku vara viduslaikos arvienu vairāk mazinās. Ne pavēlēt, ne palīdzību sniegt Livonijai tie nespēj.
Tai pašā laikā arvienu uzstājīgāki kļūst zobenbrāļi — Alberta galvenais bruņotais spēks. 1207. gadā bīskapam jāpiekrīt, ka ]/ļ no visām iekarotajām zemēm iegūst Zobenbrāļu ordenis. Tas ir smags trieciens Albertam. Viņa cerības kļūt par vienīgo valdnieku ir iedragātas.
Zobenbrāļi arī tūlīt sāk rīkoties paši uz savu roku. Viens no viņu lielākajiem panākumiem ir kara savienība, ko tie noslēdz ar Tālavas latgaļiem. Tas noticis ap 1207.—1208. gadu. Līguma slēgšanā piedalījušies latgaļu kungi Tālivaldis, Varidots un Rūsiņš. Vācieši
iegūst tiesības celt vairākas nocietinātas pilis latgaļu novados.
Kāpēc tālavieši sabiedrojās ar varaskārajiem un neuzticamajiem zobenbrāļiem? Jādomā, ka viņi gribēja galīgi sagraut igauņu pretestību ziemeļos. Latgaļi jau ilgi bija Vidzemē spiedušies uz priekšu, bet igauņi pretojās sīksti. Vācieši tanī laikā latgaļiem, acīmredzot, vēl nelikās bīstami. Ar to palīdzību bez tam varēja cerēt labāk atsist arī krievu un leišu uzbrukumus. Tomēr šī ieroču savienība bija domāta galvenā kārtā uzbrukumam. To rāda turpmākie notikumi.
Tūlīt pēc savienības noslēgšanas sabiedrotie latgaļu, lībiešu un vācu karapulki iebrūk igauņu dienvidu novadā Ugaunijā (no „Ugaunijas" cēlies „Igaunijas" nosaukums latviešu valodā). Ar to iesākas gandrīz 20 gadu ilgais, nežēlīgais karš ar igauņiem. Daudz briesmīgu un varonīgu darbu pastrādā šinī laikā, un daudz niknu, slavenu karotāju krīt cīņā.
Igauņi sauc palīgā krievus no Pliskavas un Novgo- rodas, bet leiši izmanto vispārējo kaušanos un dragā visus, kas viņu sirotājiem gadās pa ceļam.
Jau 1212. gadā latgaļi un lībieši sanaidojas ar mantkārīgajiem zobenbrāļiem. Pāri zemei iet sauciens: „Esiet stipri un cīnieties, lai jums nebūtu jākalpo vāciešiem!"
Soteklas pilskungs Rūsiņš, viens no agrākajiem līguma slēdzējiem, tagad piedalās cīņā pret zobenbrāļiem. Vācieši viņu dēvē par drošsirdīgu kara vadoni, un arī Rūsiņš pats ir apzinājies savus daudzo kauju nopelnus. Indriķa ehronikā atzīmēts viņa izteiciens: „Nākamās paaudzes vēl ilgi daudzinās manus kara darbus."
Šis bezbailīgais karotājs krīt negaidīti, savas pārdrošības dēļ. Gribēdams no Sateseles pils vaļņa sasveicināties ar savu bijušo draugu — Cēsu pils priekšnieku, bruņnieku Bertoldu, Rūsiņš noņem bruņu cepuri. Tai brīdī kāda vācu bulta trāpa viņu pierē.
Vīlušies zobenbrāļos, tālavieši 1214. gadā slēdz līgumu ar bīskapu Albertu. To izdara Tālivalža dēli. Tie atzīst bīskapa virskundzību un solās pāriet no pareizticības katoļticībā.
Nākošā gadā Tālavas valdnieka dēli, kopā ar bīskapa karavīriem, ielaužas Igaunijā. Mājās tie pārved bagātu laupījumu un nodod savam tēvam lielu daudzumu sudraba (3 podus). Bet igauņiem izdodas slepeni nokļūt līdz Trikātas pilij un sagūstīt veco Tālivaldi, kad tas mazgājas pirtī. Šo notikumu izmantojis Jānis Grīns balādei „Tālivalda gals". Kad igauņi atprasa sudraba krājumus, Tālivaldis atbild:
„Ha! Tas, kas pēc maniem dārgumiem kārs, Var kaulus iet lasīt, ko mūžam es sējis, Ar kuriem balts nokrustots Tālavas ārs."
Saniknotie igauņi sadedzina savu veco pretinieku uz lēnas uguns. Tā 1215. gadā mirst Tālavas valdnieks, kam piederēja stiprās Trikātas un Beverīnas pilis. Viņa dēli Rameks un Druvvaldis steidz atriebties igauņiem, un vaidu kariem nav gala.
Nākošajos gados igauņi sauc palīgā krievus, un bīskaps Alberts nolemj aicināt talkā dāņu karali Valdemāru II Uzvarētāju.
1219. gadā dāņu flote izceļ karaspēku Ziemeļigau- nijā, un tas ieņem igauņu pili Lindanisu. Tās vietā uzceļ ,,Taani linn", kas igauņu valodā nozīmē—„Dāņu pils". No turienes radies Igaunijas galvaspilsētas Tallinas nosaukums. Ziemeļigaunija nonāk dāņu karaļa varā.
Drīz pēc tam latgaļu, lībju un vācu armija galīgi salauž Dienvidigaunijas pretestību. To sadala savā starpā bīskaps un zobenbrāļi 1224. gadā.
Bet, šim cīņu posmam beidzoties, bijušie sabiedrotie vācieši ir uzkundzējušies arī Tālavai un sāk tur rīkoties kā savās mājās, dalot latgaļu valsti savā starpā. Latgaļu kungi gan patur savas pilis, bet skaitās bīskapa apakšnieki (vasaļi).
Lai pagaidām izlīgtu ar krieviem, vācieši atzīst Plis- kavas tiesības uz pareizticības mesliem Tālavā.
Daudzi latgaļu kungi vēlāk jutās vīlušies un neapmierināti. Ir zināms, ka kādi 40 no viņiem atstāja pilis un aizgāja uz Lietuvu, lai kopā ar savu brāļu tautu turpinātu cīņu pret svešniekiem.
Tā vāciešiem ar līgumu palīdzību bija izdevies pamazām pakļaut sev Tālavas valsti un iegūt savā varā Gaujas tirdzniecības ceļu uz Pliskavu un Novgorodu. Izmantodami latgaļu un igauņu senos asinsatriebības karus, ienācēji bija uzmetušies abām tautām par kungiem.