Kritis bija Tālavas valdnieks Tālivaldis, viņa dēls Varibuls un pārdrošais karavadonis Rūsiņš. No ievainojuma cīņās pret igauņiem mira arī lībiešu lielkungs Kaupo.
„ — Sarkans spīd zobens un krusts — tā uztraukti čukstēja puisēns — Krusts viņiem sarkans no kauna, bet zobens no izlietas asins — Dusmīgi attrauca vecais .. ." (V. Strēlcrte: Jersikas izpostīšana)
Tanī laikā, kad bīskaps Alberts ar krusta karotājiem ierodas mūsu zemē, lielākajā latgaļu valstī — Jersikā, valda karalis Visvaldis. Viņam ir
labas attiecības ar Lietuvu, jo tas apņēmis par sievu leišu princesi, lielkunga Daugeruša meitu. Ar Polockas kņazu Visvaldis ir noslēdzis savienību. Indriķa chro- nika dēvē tos par draugiem. Ļoti iespējams, ka Visvaldis pats ir cēlies no kādas vikingu dzimtas līdzīgi Polockas valdniekam Valdemāram (Vladimiram). Jersikas valstī jau lielā mērā izplatījusies kristīgā ticība. Galvaspilsētā ir vairākas pareizticīgo baznīcas.
Visvaldis, kopā ar Polockas kņazu, vairākkārt mēģina atbalstīt lībiešus cīņā pret vāciešiem. Tādēļ Indriķa chronikā, kas rakstīta, lai slavinātu Alberta darbus, par šo valsti teikts:
, Jersika vienmēr bija slazdi un it kā liels ļaunais gars visiem šī Daugavas apgabala iedzīvotājiem."
Bet iegūt savā varā Daugavas ceļu ir viens no Alberta lielākajiem mērķiem. Ne jau par velti vācu tirgotāji viņam palīdz ar naudu.
Pēc Līvzemes iekarošanas Alberts uzkundzējas Koknesei, kas bija robežvalsts starp lībiešu un Jersikas novadiem. Kokneses kungs Vesceke tomēr negrib palikt vācu apakšnieks. 1208. gadā viņš apkauj vāciešus, kas ielikti Kokneses pilī, nodedzina to un aiziet trimdā uz krievu zemi.
Vēl tai pašā gadā bīskaps ar lībiešu un latgaļu palīgspēkiem dodas karā uz Sēliju, otrpus Daugavai. Sēļus apvaino, ka tie draudzējas ar leišiem un laiž viņu karaspēku caur savu zemi. Sēļu galvenais cietoksnis, Sēlpils, neiztur aplenkumu un padodas. Līdz ar to Sēlija ir bīskapa varā. Sēļi solās kristīties un atteikties no draudzības ar leišiem.
Tagad Alberts ir gatavs triecienam pret Jersiku. Viņš sapulcina lielu armiju: tur ir lībiešu un viņam draudzīgo latgaļu karapulki, rīdzinieki un krustneši.
1209. gada rudenī Alberta apvienotais karaspēks ar pēkšņu triecienu ielaužas Visvalža galvaspilsētā Jersikā. Indriķa chronika stāsta:
,,Karaliene tika sagūstīta un nodota bīskapam līdz ar jaunavām un sievām un visu savu pavadonību. Tā šai dienā viss karaspēks apmetās pilsētā, un, savākuši daudz laupījuma no visiem pilsētas kaktiem, viņi ieguva gan tērpus, gan sudrabu, gan purpuru, gan daudz lopu, gan baznīcas zvanus, gan svētbildes, gan citas rotas un naudu, un, daudz mantu paņēmuši, aizveda sev līdz, pateikdamies Dievam, ka viņš tik pēkšņi piešķīris viņiem uzvaru par ienaidniekiem."
Visvaldim izdodas laivā izglābties pāri Daugavai. Nākošajā dienā, kad viss pilsētā ir izlaupīts, bīskapa ļaudis aizdedzina Jersiku. Daugavas otrā krastā stāv Visvaldis ar nedaudziem pavadoņiem un noskatās, kā liesmas aprij viņa pilsētu. Pēc chronista liecībām Visvaldis izmisumā izsaucies:
„Ai, Jersika, mīļā pilsēta! Ai, manu tēvu mantojums! Ai, nenojaustais gals manai ciltij! Vai man! Jo esmu dzimis, lai redzētu savu pilsētu liesmās, lai redzētu savas tautas iznīcināšanu!"
Tomēr gudrais aprēķinātājs Alberts nevēlas turpināt karu ar Jersikas karali. Visvaldis var saukt palīgā Polockas valdnieku un savus leišu radiniekus, un tāpēc karam beigas grūti paredzēt. Bet bīskapa varā ir karaliene un citi ievērojami gūstekņi. Viņš aicina karali uz Rīgu slēgt mieru un solās atdot tam gūstekņus. Tas palīdz, un Visvaldis ierodas Rīgā.
1209. gada oktobrī bīskaps Alberts slēdz mieru ar Jersikas karali. Svinīgā sapulcē Visvaldis Pētera baznīcā nodod savu valsti Alberta virskundzībā. Tūlīt pēc tam Pētera baznīcas laukumā, daudzu liecinieku klātbūtnē, bīskaps nodod Visvaldim atpakaļ valdīšanā trīs no viņa v īsts novadiem. Tam par zīmi Alberts viņam pasniedz trīs karogus.
Visu to mēs zinām tik labi tāpēc, ka šis senais miera līgums ir uzglabājies līdz mūsu dienām.
Tā Visvaldis no karaļa kļūst Alberta vasalis. Viņš atgriežas Jersikā un sāk atjaunot nopostīto pilsētu. Bet nelaimes nav beigušās. Viņa sievas tēvu, lielkungu Daugeruti, kādā ceļojumā sagūsta zobenbrāļi. To apvaino par mēģinājumu sabiedroties ar Novgorodu. Vācieši spīdzina Daugeruti, un tas mirst Cēsu pils pagrabos 1213. gadā. Viņa nāvi apdziedājis J. Rainis „Dau- gavā" (nosaukdams to par Dangeruti):
„Klausāt manu senu dziesmu, Senu laiku notikumu, Kā mīlēja leišu zemi Leišu lielkungs Dangerutis.. ."
Arī Visvaldi apvaino līdzzināšanā, bet viņš nedodas vāciešiem rokā. 1214. gadā bīskapa bruņnieki izlaupa Jersiku.
Par Visvalža mūža pēdējiem gadiem ziņu ir maz. Viņš spiests pamazām „atdāvināt" vāciešiem lielu daļu no saviem atlikušajiem novadiem. Jersikas pēdējais karalis mirst starp 1230. un 1240. gadu. Domā, ka viņa pēcnācēji atstāja Jersiku un devās pie mātes radiem uz brīvo Lietuvu. Kāda chronika piemin ,,Visvalža pili" vēl 14. gadu simtenī netālu no tagadējās Kaunas.
Daugava tagad ir vācu rokās, tāpat visas lībiešu, sēļu un latgaļu zemes. Rīgas vācu tirgotāji steidz slēgt tirdzniecības līgumus ar krieviem, lai ievāktu peļņu par pūliņiem.
Katoļu mūki steidz pārkrisilt pareizticīgos latviešus. Vairāki pareizticīgie latviešu priesteri atstāj savu zemi. Tie bija izglītoti vīri, un viņu zināšanas turpmāk nāk par labu citām tautām. Maskavā glabājas tā sauktais .Jersikas evaņģēlijs" no 1270. gada. Tas ir ar lielu prasmi rakstīts rokraksts senslāvu valodā. Sējuma beigās atzīmēts:
,,(1270. gada 23. martā) Svētā mocekļa Ni- kona piemiņas dienā pabeigtas šīs grāmatas. Šai dienā bija zīmes pie saules. Šīs grāmatas rakstīju es, Jurģis, mācītāja dēls, saukts par Latvi. .."
Jādomā, ka arī senajā Jersikā glabājās latviešu pareizticīgo mācītāju raksti un grāmatas. Bet tās aizgāja bojā, kad Alberta krusta karotāji 1209. gada rudenī aizdedzināja pilsētu un tās baznīcas.