Bet dzirdams klusumā, ka ciema ļaudis kājās,
Un dziedot tecila trin šķēpu tuvās mājās." (J. Medenis)
Kurši un zemgaļi agrākās cīņās ir sakāvuši visus uzbrucējus, gan vikingus, gan krievus. Šais latviešu zemēs ir daudz slavenu un drošsirdīgu vīru, kas ne labprāt atzīst arī savu valdnieku varu. Vistuvāk apvienotai valstij ir tikuši zemgaļi. Tomēr arī viņu valdniekam, Tērvetes Vieturam, vēl neklausa visi zemgaļu kungi.
Ko par šiem notikumiem domāja brīvās latviešu ciltis — kurši un zemgaļi?
Vācu iebrucēji ilgu laiku neaiztiek ne Kursu, ne Zemgali. Viesturs sadomā krustnešus izmantot pats saviem nolūkiem. 1202. gadā viņš sabiedrojas ar vāciešiem un kopā ar tiem cīnās pret lībiešiem un leišiem. 1210. gadā viņš tomēr šo ieroču savienību izbeidz. Varbūt, ka Jersikas Visvalža liktenis tam atdara acis. Turpmāk Viesturs vada zemgaļu brīvības cīņas pret vāciešiem.
Kurši turpretī jau no paša sākuma nostājas pret vāciešiem. Viņiem vienīgiem ir spēcīga jūras flote. Tie nevar mierīgi noskatīties, ka vācu kuģi sāk braukt gar Latvijas krastiem. Kurši vairākkārt uzbrūk krustnešu kuģiem un nodara tiem zaudējumus, jo ir vairāk piedzīvojuši jūras kaujās.
Lībiešu pamudināti, kurši sagatavojas uzbrukt vācu galvenajam cietoksnim — Rīgai. Šo notikumu dzejā apstrādājis V. Plūdonis („Kūri pie Rīgas 1210. gadā") :
,,Rīta vēsma Ventas grīvā Kūru kuģu burās dzied. Prom uz Rīgu kaujā sīvā Tie pret vāciem šodien iet. .."
1210. gadā viņu flote iebrauc Daugavas grīvā. Tur noenkurojušies vairāki krustnešu kuģi. Kurši tos šoreiz liek mierā, jo tiem lielāki nodomi. Viņi stūrē tieši uz Rīgu, lai pārsteigtu vāciešus ar pēkšņu triecienu. Tomēr vācieši ir jau brīdināti, un Rīgas torņu zvani sauc visus uz cīņu. Rīgas lībieši paliek uzticīgi vāciešiem.
Tad kurši sagatavojas pilsētas aplenkšanai. Viņi atstāj kuģus Daugavā un sakārto savu karaspēku. Katrs karavīrs nes līdzi no koka dēļiem darinātu aizsargu pret rīdzinieku bultām un metamiem ieročiem. Par to Indriķa chronikā rakstīts:
,,Un kad saule apgaismoja šos baltos dēļus, tad no iem atspīdēja kā lauki, tā ūdeņi. Jo tas bija liels un stiprs karaspēks, un tas tuvojās pilsētai."
Kauja pie pilsētas vaļņiem turpinās vairākas dienas, un abās pusēs ir kritušie. Tad kurši nolem j Rīgu aizdedzināt un izkvēpināt tās aizstāvjus. Kad tie no visām pusēm jau sakūruši lielu uguni, vāciem no Ikšķiles un Salaspils ierodas palīgspēki. Atsteidzas arī bīskapam uzticīgais lībiešu lielkungs Kaupo ar saviem karavīriem. Turpretī tie lībieši, kas solījušies nākt palīgā kuršiem, nokavējas. Kurši tagad ir apdraudēti no divām pusēm. Viņi pārtrauc aplenkšanu, savāc kritušos un pārceļas pār Daugavu.
Vācieši tos vajāt tomēr neuzdrošinās. Vēl trīs dienas kurši paliek Pārdaugavā, kur tie sadedzina un apglabā kritušos cīnītājus. Pēc tam viņi sakāpj kuģos un dodas atpakaļ uz Kursu.
Ar to beidzas bīstamākais uzbrukums Rīgai krusta karu laikā. Vāciešus izglābj tas, ka pārējās ciltis laikā neatbalsta kuršu kara gājienu.
Paiet ilgs laiks, kamēr kuršu kuģi par jaunu dodas pret iebrucējiem. Šoreiz tos atbalsta zemgaļi. Trieciens vēršas pret nocietināto klosteri, ko vācieši uzcēluši Daugavgrīvā. To ieņem un noposta 1228. gadā.
Bet vācieši tai laikā ir jau paguvuši nostiprināties Austrumlatvijā un Igaunijā.
1229. gadā savu nemierīgo dzīvi beidz Rīgas bīskaps Alberts. Trīsdesmit gadus no vietas viņš ir vadījis cīņu par Latvijas un Igaunijas iekarošanu. Šī vīra lielās spējas, veiklība un izmanība nav noliedzamas. Neapšaubāmi viņš ir panācis daudz. Tomēr Alberta pasākums joprojām ir tikai pusceļā. Arī par archibīskapu un vienīgo valdnieku Māras zemē viņam nav izdevies kļūt. Bīskapa varai blakus ir radušās divas citas — zobenbrāļi un Rīgas pilsēta.
Tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka Romas pāvests Albertu ir atbalstījis tikai pa daļai. Svētajam Tēvam ir pavisam citi nodomi nekā vāciešiem. Pāvests vēlas panākt nevien visu tautu piegriešanu katoļu ticībai, tas grib iegūt arī augstāko varu par visām valstīm un valdniekiem.
Viņš arī vairākkārt sūta savus sūtņus (legātus) uz Livoniju. Tie kārto strīdus iekarotāju starpā un cenšas aizstāvēt jaunkristītos pret vācu varmācībām.
Atkal un atkal šie pāvesta sūtņi atkārto: „Jaunkris- tītie ir Dieva bērni. Viņu dzīvi nedrīkst padarīt sliktāku, nekā tā bijusi agrāk!" Nav šaubu, ka tie ir labi domāti aizrādījumi, un ka tā ir pāvesta vēlēšanās.
Tai laikā, kad Alberts mirst, par pāvestu ir Gregors IX. Viņam ir plāns dibināt Latvijā neatkarīgas latviešu valstis, kas atzītu vienīgi pāvesta augstāko varu. Šo nodomu cenšas īstenot viņa sūtnis, beļģietis Ainas Bakluīns.