„jaunkristitie ir Dieva bērni, un tos nedrīkst apspiest!" (Romas pāvests)
1230. gadā viņš sāk apspriesties ar kuršiem. Gada beigās Ainas Balduīns pāvesta vārdā slēdz līgumu ar kuršu karali Lamekinu (Lamiķi), kas valdīja par Ban- davu, Ventavu un Piemari (Kursas novadi). Nedaudz vēlāk sūtnis noslēdz vēl otru līgumu ar citiem kuršu novadiem. Šie līgumi ir kuršiem ļoti izdevīgi, jo nodrošina viņu neatkarību. Viņi apņemas kristīties, pieņemt pāvesta ieceltu bīskapu un dot kristīgo nodevas baznīcai. Tie nodod savu valsti pāvesta aizsardzībā, bet Svētais Tēvs apsola tiem mūžīgu brīvību. Vācieši šais dokumentos nemaz nav pieminēti.
Tomēr nelaime ir tā, ka pāvesta rīcībā Latvijā nav bruņotu spēku. Vācieši ir jau tik tālu nostiprinājušies, ka tie atsakās ievērot pāvesta gribu. Nākošajā gadā zobenbrāļi iebrūk Kursā, nolaupa kuršiem viņu līgumus un spiež atzīt vācu virskundzību. Kurši uz vairākiem gadiem zaudē neatkarību un tiem jāslēdz ar vāciešiem daudz neizdevīgāki līgumi. Arī pāvesta sūtnis ir apdraudēts. Viņš spiests atstāt Māras zemi un dodas uz Romu.
Tas rāda, ka vāciešiem galvenais ir iegūt mantu un varu, nevis izplatīt Kristus mācību.
Latviešu līgumi ar Romu nāk par vēlu. Ja tas būtu noticis pirms vācu karaspēka ierašanās, tad latviešu ciltīm būtu bijis daudz vieglāk nosargāt savu neatkarību.
Tomēr var arī saprast viņu pieķeršanos senajai ticībai. Tā bija gaiša un skaista, un tāpat kā kristīgā ticība mudināja uz krietnu un labu dzīvi. Par to daudz ziņu atro lams tautas dziesmās.
Augstākais dievu vidū bija Debestēvs jeb Dievs, kas valdīja arī par zemi. Ļoti spēcīgs dievs bija Pērkons, kas trenkāja ļaunos garus — jodus u. c. Par cilvēku likteņiem lēma Laima un Kārta.
Zemes Māte, Meža Māte, Jūras Māte u. c. pārvaldīja katra savu novadu. Arī sauli un mēnesi godināja kā dievības.
latviešu ciltis ticēja, ka dzīve turpinās pēc nāves, tikai tā ir skumjāka un pelēkāka. (Līdzīgi uzskati bija arī seniem grieķiem). Mirušo dvēseles sauca par veļiem, un tie dzīvoja Veļu Mātes valstībā. Vēlā rudenī (oktobrī) bija veļu laiks, kad mirušie nāca apciemot dzīvos. Tāpēc šai laikā veļiem klāja galdus, kur mieloties.
Dievus godināja pie svētiem avotiem, kokiem, akmeņiem vai pakalniem. Viņiem ziedoja augļus, vainagus un arī dzīvniekus. Visi senie svētki tika svinēti par godu zināmiem dieviem. Vēlāk šo svētku vietā stājās kristīgo svinamās dienas.
Šī senā ticība ļoti cieši saistījās un saskanēja ar latviešu cilšu dzīvi, darbu un apkārtējo dabu. Tāpēc pie tās arī tik cieši turējās.