„Cik ilgi Zemgale vēl šajā mierā tūks?
Uz viņu draudzīgi šad tad viens otrs mūks
Nāk Kristu sludināt …" (E. Virza)
Ir zināma līdzība bīskapa Alberta un zemgaļu valdnieka Viestura dzīves gājumā. Abi darbojas, cīnās un mirst vienā laikā. Alberts trīsdesmit gadus ilgi vada vāciešus. Viesturs vismaz tikpat ilgi
Bez tam Roma atradās tālu no Latvijas. Kristīgās ticības sludinātāji nonāca mūsu zemē galvenā kārtā krusta karu laikā, kad sludināšanu mēdza izdarīt ar ieroču palīdzību.
savus zemgaļus. Abi ir enerģiski, abiem ir panākumi, bet neviens pilnīgi nesasniedz savus mērķus.
Viesturs ap 1210. gadu izbeidz draudzību ar vāciešiem. Ilgākus gadus vēl tomēr valda miers. Jādomā, ka viņš šai laikā cenšas nostiprināt savu valdnieka varu Zemgalē. Pilnā mērā tas Viesturam neizdodas. Daži novadi mežainajā Austrumzemgalē joprojām neiekļaujas viņa valstī.
Minētajos novados atradās arī ievērojamā Mežotnes pils. 1219. gadā mežotnieši ievada sarunas ar bīskapu Albertu. Tie prasa palīdzību pret leišiem, solās kristīties un uzņem Mežotnē vācu karaspēku. Kad Viesturs to uzzina, viņš saprot, ka arī pārējai Zemgalei draud briesmas. Neviens no viņa ciltsbrāļiem nepazīst vāciešus tik labi kā viņš.
Nekavējoties Viesturs sapulcina karaspēku un ved to pret Mežotni. Viņa pirmo triecienu pilij atsit, un vāciešiem nāk palīgspēki. Tad Viesturs pārtrauc aplenkšanu un maršē pretī krustnešiem, pārsteidz tos un galīgi sakauj. Tikai nedaudzi izglābjas. Pēc palīgspēku iznīcināšanas vācieši zaudē cerību Mežotni noturēt un atstāj pili. Mežotnieši atsakās no kristības un pāriet Viestura pusē.
Gadu vēlāk Alberts ii savācis lielu armiju — vāciešus, latgaļus un lībiešus, lai atgūtu Mežotni. Uzbrukumu zemgaļu pilij pastiprina daudzas aplenkšanas mašīnas. Zemgaļi nikni aizstāvas, bet sabiedrotie vācu spēki šoreiz ir pārāki. Palīgā steidz Viesturs, kas noslēdzis savienību ar leišiem. Pēdējā brīdī leišu karaspēks atsakās cīnīties, un Viestura nodoms sabrūk.
Vācieši atjauno uzbrukumu Mežotnei, un tā beidzot padodas. Pili vācieši nodedzina un nodevīgi nogalina kādus simt zemgaļu vecākos, kas padevušies gūstā.
Piecus gadus vēlāk (1225. g.) Viesturu aicina uz Rīgu, kur to mēģina pierunāt kristīties. To viņš noraida, bet atļauj vienam svētniekam sludināt Kristus mācību savā valstī. Iespējams, ka viņš to dara, lai iegūtu laiku.
Jau pēc dažiem gadiem zemgaļi sāk karu. Kopā ar kuršiem tie ieņem un noposta nocietināto Daugavgrī- vas klosteri (1228. g.). Tam seko vācu iebrukums Zemgalē un zemgaļu karagājiens vācu pārvaldītajos lībiešu novados. Tā mainīgās cīņās paiet Viestura mūža pēdējie gadi.
Pēc kāda zemgaļu uzbrukuma tos atceļā izdodas pārsteigt vāciešiem komtura (pilskunga) Markvarta vadībā. Ielenktais Viesturs gandrīz krīt vācu gūstā. Palicis bez ieročiem, viņš sagrābj degošu pagali no ugunskura un tomēr izcērtas caur vācu rindām. Vācu atskaņu chronika atzīmē:
„Un viņš izsita komturam Markvartam dažu labu zobu. .."
Drīz pēc tam — ap 1230. gadu — nemierīgais un drošsirdīgais zemgaļu valdnieks, augstdzimušais (tā viņu apzīmē vācu chronists) Tērvetes lielkungs Viesturs, mirst.
Bet zemgaļu cīņa ar vāciešiem ir vēl tikai sākumā.