Mūsu tēvu zeme dabūja savu tagadējo izskatu pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad gaiss bija kļuvis tik auksts un mitrs, ka šo laiku mēs tagad saucam par ledus laikmetu.
Neviens pētnieks vēl nav varējis izskaidrot, no kurienes šis aukstums cēlās. Kaut kas neparasts bija noticis vai nu ar sauli, vai ar pašu zemi, jeb ar gaisa okeānu, kas apņem to.
Pāri Ziemeļeiropai un Viduseiropai — līdz tagadējai Berlīnei klājās varena ledus sega. Domā, ka tā sasniegusi pat vairāku kilometru biezumu. Šis ledājs bija vispirms izcēlies Skandinavijas kalnos un tad lēni, bet nemitīgi plūdis uz priekšu.
Rievas un švīkas Zviedrijas klintīs vēl tagad rāda ledāja virzienu. Tas nesa sev līdz un dzina sev pa
priekšu milzīgus smilšu, māla un akmei u daudzumus. Tādā ceļā Skandinavijas granīta un gneisa gabali nokļuva mūsu zemē. Daži no tiem bija pat krietnas zemnieka mājas augstumā, un ļaudis senos laikos sauca tos par velna jeb milžu akmeņiem, jo nezināja, kā tie cēlušies.
Zvēri un cilvēki glābās Eiropas dienvidos, bet arī tur bija aukstāks nekā tagad. Skarbi vēji pūta no ziemeļiem un nesa sev līdz putekļu un smilšu mākoņus, jo zeme ledāja tuvumā bija kaila un neaizsargāta. Šie putekļi nogūlās Dienvideiropas stepēs — tā radās tur tagad tik auglīgā zeme.
Gadu tūkstoši pagāja, un pamazām atkal kļuva siltāks. Milzīgā ledus sega sāka kust, un spēcīgas ūdens straumes izgrauza plašas ielejas, meklējot ceļu uz jūru. Citās vietās, ledus atliekām izkūstot, radās neskaitāmi ezeri. Ledāja sadzītās lielās smilšu un akmeņu kaudzes palika un veidoja pakalnus un augstienes. Dažās vietās tās aizsprostoja ceļu senajām upēm, un tām vajadzēja lauzt sev jaunu gultni. Radās krāces un ūdens kritumi. No kūstošā ledāja mutuļoja straujas „ledus upes", kas nesa līdz nogludinātus un ūdenī noslīpētus oļus, smiltis un mālus. No tiem izcēlās gareni oļu uzkalni, smilšu un mālu nogulumi.
Pazūdot ledus smagajai segai, zeme vietām pacēlās augstāk un tur, kur agrāk bija jūra, radās sauszeme. Daudz un dažādu notikumu pilna bija daba šajās tālajās dienās.Tie bija mūsu zemes jaunības gadi—strauji un nemierīgi. Tāpat tas bija pārējās zemēs ap Baltijas jūru.
Tanī laikā radās mūsu līdzenumi un augstienes, un daudzie ūdeņi.
Tas viss notika vairāk nekā pirms 10.000 gadiem.
Ledus segai kūstot un pazūdot pāri Baltijas jūrai uz ziemeļiem, mūsu zemē ieradās pirmie ieceļotāji. Tie bija tādi, kas bija pieraduši pie aukstuma un tāpēc sīksti un izturīgi. Tikai tādi toreiz varēja apmesties šinī zemē, jo laiks joprojām bija vēss. Vēl turpat netālu ziemeļos atradās kūstošā ledus siena.
Paši pirmie ieradās augi un stādi, kādus tagad var atrast Ziemeļeiropas un Ziemeļamerikas tundrās. Tie bija ķērpji un sūnas, mazi sagriezušies purva bērziņi un dažādi krūmāji. Šie tundras augi ceļoja uz ziemeļiem, atdodami savu veco mājvietu tādiem, kam labāk derēja siltums.
Tā Eiropas augi, ledājam dilstot, bija sakustējušies. Viņi devās tālā ceļā, lai atkal ieņemtu zemi, kas bija kļuvusi brīva no ledus. Viņu priekšpulks bija šie mazie, neizskatīgie, bet sīkstie un bezbailīgie tundras augi.
Arī mūsu dienās augu ceļošana nav beigusies (viens no pazīstamākiem ceļotājiem, piemēram, ir egle), bet to vairs nevar salīdzināt ar šo seno — lielo ceļojumu.
Šis ceļojums sacēla kājās arī dzīvnieku valsti. Zvēri jau no senseniem laikiem bija saraduši katrs ar zināmiem stādiem un kokiem. Un viņi sekoja saviem klusajiem, vecajiem paziņām pa pēdām.
Tāpēc tie bija tundras zvēri un dzīvnieki, kas citiem pa priekšu ienāca mūsu zemē. Tur bija polārais zaķis, polārā lapsa, daudzi sīkāki zvēriņi, putni un pats galvenais — ziemeļbriedis.