„Zemes klēpi dus tur kaujā kauto kauli,
Tūkstošiem lemts nebij ieraudzīt vairs sauli." (V. Plūdonis)
Apmēram vienā laikā ar vācu uzmākšanos Zemgalei un Kursai sākas viņu karš pret latviešu brāļu tautu — senajiem prūšiem. Prūši ir pieskai-
tāmi kareivīgākām un stiprākām baltu tautām. Šis karš izvēršas par vienu no asiņainākiem, kādu viduslaiku vēsture pazīst, un turpinās līdz 13. gadu simteņa beigām.
Ierosinājums nāk no kāda poļu valdnieka, kam prūši iedzinuši bailes. 1226. gadā viņš sauc palīgā vācu bruņinieku brālību, kas dibināta cīņai pret muhamedāņiem Palestīnā, l>et bijusi spiesta šo zemi atstāt. Vēlāk tas gan poļiem pašiem smagi atriebjas.
Šo karavīru organizāciju sauc par Vācu ordeni. Viņu nozīme ir melns krusts uz balta mēteļa.
Prūšu stāvoklis vienā ziņā ir grūtāks, nekā pārējām baltu tautām. Viņiem ir sauszemes robeža ar vāciešiem, kamēr uz Livoniju karaspēks jāved pa jūru. Lai nokļūtu pa sauszemi mūsu zemē, vāciešiem būtu jaizsitas cauri Lietuvai, kas šķir Latviju no Prūsijas.
To vācieši ļoti labi saprot un arī vairākkārt mēģina panākt. Tad arī vācu zemnieki varētu ieplūst Latvijā un Igaunijā un šīs zemes pārvācot.
Leišu milzīgais nopelns ir tas, ka viņi satriec šos vācu plānus. Ne mazāk kā seši Vācu ordeņa mestri 13. gadu simtenī krīt no leišu vālēm un zobeniem.
Pēc Viestura nāves vācieši lēnām sāk iespiesties Zemgalē. Arī Kursā viņu vara pieaug. Kad pienāk 1236. gada rudens, Zobenbrāļu ordenis rīko lielu karagājienu pret Lietuvu. No Vācijas ieradušies talkā daudzi jauni krusta karotāji, kas vēlas izmēģināt roku pret pagāniem. Arī daļa zemgaļu spiesta piedalīties karā pret ciltsbrāļiem.
Kādu laiku bruņnieki ar panākumiem posta un laupa leišu zemē. Tikmēr leiši savāc karaspēku, lai sāktu izšķirīgu kauju, kad vācieši dosies atpakaļ ar laupījumu. Viņi sagaida bruņniekus kādā vietā, ko sauc par
Sauli. Nav skaidri zināms, vai tas noticis pie Šauļiem Lietuvā, vai pie Vecsaules Zemgalē.
Saules kauju apdzejojis Vilis Plūdonis. Zobenbrāļu gājienu pretī nāvei viņš attēlo šādi:
„Un kad dienas jau sešas bij steidzīgi iets, Tie nonāk pie Saules, tai vietā, Kur Mēmeles upe lielu līkumu liec, Zirgi putās, stāv saule jau rietā."
No kaujas izvairīties bruņnieki vairs nespēj, kaut gan vieta tiem nav izdevīga, un zirgi grimst purvainajā zemē.
Jau cīņas sākumā zemgaļi pāriet leišu pusē. Tagad zobenbrāļiem jāsamaksā par visām nodarītām pārestībām. Apvienotie leišu un zemgaļu spēki sarīko briesmīgu vācu karaspēka izkaušanu. Pats ordeņa mestrs Folkvīns, viņa komturi, bruņnieki, vairāki vācu grāfi un liels daudzums krustnešu krīt šajā niknajā kaujā. Bēgošās vācu karaspēka atliekas cauri visai Zemgalei vajā un izkauj zemgaļi.
Līdz ar to Zobenbrāļu ordenis ir iznīcināts un beidz pastāvēt.
,,Tikai dažam brālim", rakstīts atskaņu chronikā, „bēgot pa meža tekam, izdevās nokļūt Rīgā un atnest šo bēdīgo vēsti."
Visa Zemgale ir atkal brīva no vāciešiem. Arī kurši saceļas, nosit iecelto bīskapu un padzen vāciešus.
Rietumlatvijas neatkarība ir atjaunota.
Vēl pirms Saules kaujas zobenbrāļi vēlējās apvienoties ar Vācu ordeni Prūsijā. Tāpēc virs- mestrs sūta no Prūsijas divus bruņniekus, lai ievāktu ziņas par Zobenbrāļu ordeni. Atsauksmes par to ir tik sliktas, ka uz apvienošanos maz izredžu.
Tai laikā pienāk vēsts, ka leiši un zemgaļi iznīcinājuši zobenbrāļus. Tad Vācu ordenis 1237. gadā nodibina savu nodaļu Livonijā. Tajā ieskaita arī zobenbrāļu paliekas, šo Vācu ordeņa nodaļu mēdz saukt par Livonijas ordeni, un tā locekļi nes līdzīgu tērpu kā brāļi Prūsijā — baltu mēteli ar melnu krustu. Iznīcināto vietā ir radies jauns bruņots spēks.
Saules kauja tomēr visiem vēl ir svaiga atmiņā, un vācieši vispirms izmēģina laimi austrumos. Viņi ieņem Pliskavu, bet 1242. gadā zaudē kauju pret Novgorodu uz Peipusa ezera ledus.
Apturēti austrumos, vācieši tagad savelk visus spēkus pret brīvo Rietumlatviju. Viņi rīkojas piesardzīgi un, kur tas iespējams, ceļ stiprus mūra cietokšņus kareivīgo kuršu un zemgaļu nomākšanai. Bez tam tie cenšas dabūt savā pusē daļu no latviešu kungiem un augstmaņiem, lai vājinātu pretestību.
Ar visu to iekarošana negrib veikties. Tiklīdz vācu karaspēkam kādā kaujā neveicas, saceļas visi kurši un zemgaļi un atkal iztīra savu zemi no svešniekiem.